Par labdarības jēgu un pozitīvo devumu sabiedrības attīstībā – saruna ar “Nākotnes Atbalsta fonda” vadītāju Ingu Šīnu un kardiologu, Latvijas Universitātes profesoru Andreju Ērgli.
Kā jums abiem šķiet – kāda vispār ir jēga no labdarības?
Inga Šīna (I. Š.): Manā skatījumā tai ir vairākas jēgas. Viena – labdarība palīdz tur, kur nav aizsniegušās valdības, valsts vai pašvaldības rokas. Mēs zinām, ka vienmēr paliek tādas jomas, kurām ir vajadzības, taču tās kādu iemeslu dēļ nav finansētas. Nevis tāpēc, ka šīs vajadzības būtu mazāk aktuālas, bet daudzu citu iemeslu dēļ – visiem nepietika naudas, nepamanīja, vajadzība nebija aktualizēta, kāds cits izkonkurēja un tā tālāk. Šādā brīdī un situācijā talkā nāk privātie labdari, kuri mēģina šos jautājumus risināt. Vēl viena nozīmīga labdarības jēga ir empātijas veidošana, ja tā var teikt, sabiedrības “audzināšana”, rādot labo paraugu. Tāpēc, kad runājam par labdarību kā labākas pasaules veidotāju, tas nebūt nenozīmē pārspīlētu kāda atsevišķa projekta lomas novērtējumu, bet drīzāk šo otro aspektu – tā mēs cenšamies atvērt acis arī citiem. Parādot ar savu piemēru, ka ar naudu, ar peļņu var rīkoties arī šādi.
Andrejs Ērglis (A. Ē.): Es arī gribētu runāt par divām labdarības dimensijām, taču mazliet ar citu skatu. Viena dimensija ir tā, ko var nosaukt par emocionālo labdarību. Runa ir par sabiedrības domāšanu un funkcionēšanu, kur labdarībai, izpalīdzēšanai ir absolūti izšķiroša loma. Bez tās sabiedrība nemaz nevarētu pastāvēt. Un, jo sabiedrība ir attīstītāka, jo cilvēki kļūst sociāli atbildīgāki. Tas ir emocionāls stāvoklis, apzinoties, ka reālajā dzīvē nepastāv pilnīga vienlīdzība un veiksmīgākie tāpēc cenšas palīdzēt mazāk veiksmīgajiem. Šādā izpratnē labdarība ir cilvēcīguma izpausme.
Vai mēs varam runāt par to, ka cilvēki Latvijā kļūst cilvēcīgāki, atbildīgāki?
A. Ē.: Cilvēki Latvijā vienmēr ir bijuši ļoti atbildīgi. Latviešu literatūras klasika – no Blaumaņa līdz Jaunsudrabiņam – rāda šos cilvēcīguma piemērus. Tā tas ir bijis vēsturiski un arī tagad – Ukrainas karam sākoties, Latvijas iedzīvotāji bija gatavi ziedot, ārsti devās uz turieni glābt dzīvības, cilvēki savās ģimenēs uzņēma bēgļus. Līdzīgi ar ziedojumu akcijām, kas ik pa brīdim notiek, lai palīdzētu kādam cilvēkam Latvijā. Ja mērķis ir saprotams un pamatots, nauda gandrīz vienmēr tiek saziedota samērā īsā laikā.
I. Š.: Jā, tas noteikti ir gājis plašumā, jo, kad fonds uzsāka darbu, šāda labdarības kultūra vēl nebija iedzīvināta. Tagad ir citādi – mēs dažiem projektiem spējam saziedot lielas summas dažu dienu laikā. Taču 2000. gadu pirmajā pusē šie procesi vēl bija sākumposmā, jēdziens “sociālā atbildība” tika uztverts kā tukšs sauklis, un pirmās labdarības organizācijas ar savu paraugu sāka šo domāšanu pamazām mainīt. Tagad viss notiek daudz straujāk. Otra lieta – mēs piedāvājam fonda infrastruktūru izmantot arī saviem partneriem, kuri var ar mūsu starpniecību realizēt kādus savus labdarības projektus. Nav pašiem jādomā, kur šī nauda nonāks, kā to pārskaitīt tālāk un citām lietām. Katru gadu šo iespēju izmanto desmitiem uzņēmumu un privātpersonu.
Ja runājam par veselības aprūpi – vai šīs labdarības akcijas vispār kaut ko maina un ietekmē uz milzīgo vajadzību fona?
A. Ē.: Protams! Kopš deviņdesmitajiem daudzas lietas ir būtiski mainījušās, taču, kad sākās sadarbība ar “Rietumu Bankas Labdarības fondu”, saņēmām atbalstu tādu lietu iegādei, bez kurām mēs vienkārši nevarējām iztikt. Bija ieguldījumi palātu remontos, kam tolaik nepietika naudas, arī medicīnas personāla apmācībā. Šeit jāuzsver, ka nozīmīga ir labdarības organizāciju vai atsevišķu ziedotāju izpratne par konkrēto vajadzību. Ja varas gaiteņos dažkārt šādas izpratnes pietrūkst un “izsisties” cauri birokrātijas sienām ir teju neiespējami, tad saprotoši privātie atbalstītāji ļauj ātri un efektīvi risināt kādus jautājumus. Un te mēs nonākam pie otras dimensijas, kas ir tieši saistīta ar labdarības izplatību, un tā ir sabiedrības spēja uzticēties, uzticēšanās līmenis cilvēku starpā.
Vai Latvijā ir dakteri, kuri paši ziedo?
A. Ē.: Ir. Šī profesija ļauj izglītotiem un profesionāli pieredzējušiem speciālistiem samērā labi nopelnīt, tāpēc zinu, ka daudzi mani kolēģi ir arī ziedotāji dažādām vajadzībām. Tomēr lielākoties tas notiek diskrēti, nekādu publicitāti par to neviens neveido. Zināmākie gadījumi pēdējā laikā saistās ar ārstiem, kuri labprātīgi devušies strādāt uz Ukrainu, ziedojot savu laiku un enerģiju šajā šausmīgajā Krievijas agresijā cietušajiem cilvēkiem. Ārsti, tāpat kā citu profesiju pārstāvji, ir ziedojuši naudu dažādām palīdzības programmām Ukrainai. Domāju, ka visi šie piemēri – gan lielu organizāciju atbalsts, gan privātpersonu ziedojumi – audzina sabiedrībā empātiju. Tas ir nozīmīgs labdarības devums, jo faktiski rāda citiem piemēru, paplašina labdarības kustībā iesaistīto cilvēku skaitu. Ilgākā laikā tam noteikt būs vēl papildu efekts, jo empātija, citu cilvēku novērtēšana un atbalsta sniegšana tiks ieaudzināta jau ģimenēs. Tātad runa ir par vērtību, kuru cilvēki pieņem kā savu un nodod tālāk – saviem bērniem.
Labi. Bet vai tiešām ir tā, ka labdaris neko negaida pretī?
I. Š.: Labdaris visvairāk gaida to, ka ziedotā nauda spēs atrisināt problēmu, kurai tas ziedojis. Vai tad jebkurš negaida sava darba augļus? Un tas, ka es redzu – mūsu ziedojums ir kaut ko atrisinājis –, tas taču rada gandarījumu. Citos gadījumos, kad notikusi kāda traģēdija vai steidzami jāglābj dzīvības, mēs ziedojam un neko īpaši negaidām. Ko gan tur vispār varētu gaidīt? Ja runājam, piemēram, par publicitāti, es neredzu nekādu jēgu no kādām slavinošām uzrunām vai videoklipiem. Redzu, ka jēga no labdarības publicitātes ir tad, ja tā iedrošina un mudina arī citus iesaistīties labdarības kustībā. To es gaidu. Atceros, mēs uzzinājām par daudzo ugunsdzēsības depo katastrofālo stāvokli. Mēs finansējām remontdarbus dažos no tiem, kas bija tāds uzskatāms, “aptaustāms” labdarības rezultāts. Zinu, ka arī citas organizācijas vēlāk ziedoja remontiem. Lūk, šāda notikumu attīstība, kad no viena gadījuma izveidojas vesela kustība, ir tas, ko gaidu visvairāk. Tāpat notika ar medicīniskās aparatūras iegādi slimnīcām. Mēs nopirkām pirmos neiznēsāto bērnu inkubatorus Bērnu slimnīcai. Un pēc tam jau daudzas organizācijas pirka un ziedoja iekārtas slimnīcām.
Vai tomēr nav tā, ka uz projektiem, kuros būs laba publicitāte, ziedotāji “stāv rindā”, bet uz pārējiem kādu ziedotāju atrast ir grūti?
A. Ē.: Nevaru atbildēt par visu medicīnas nozari, kur nu vēl citām jomām, bet, manuprāt, te būtu jārunā par citu problēmu. Ne vienmēr labdarības projektu pieteicēju nodomi ir tie paši godprātīgākie. Tāpēc privātie ziedotāji un arī organizācijas dažkārt prasa padomu, jo īsti nesaprot, cik konkrētais lūgums tiešām ir aktuāls un adekvāts. Tā ir sarežģīta lieta, kas prasa īpašas zināšanas par konkrēto nozari. Bet, atgriežoties pie labdarības kā sociālas parādības plašākā kontekstā, labdarība ir mūsu dzīves vidi veidojošs elements. Šī vide kļūst labvēlīgāka un patīkamāka tad, ja cilvēki apzinās, ko nozīmē būt empātiskam, cieņpilnam, ko nozīmē palīdzēt, atbalstīt. Un šo labvēlīgāko vidi jau “saņem” atpakaļ arī pats labdarības veicējs. Par sabiedrības briedumu liecina tas, ka došana un dalīšanās ir pašsaprotams process, kas notiek it kā pats no sevis.
I. Š.: Gribu piebilst par publicitāti. Ir labdarības projekti, kuriem publicitāte nāk par labu, padara šos projektus atpazīstamus un risina kādus mērķus. Piemēram, mūsu fonda projekts “Meklējam sirdsmāsiņu”, kas tiek atbalstīts jau vairākus gadus, tika uzsākts ar mērķi stiprināt medicīnas māsu profesijas prestižu, pasakot medicīnas māsām “paldies” par viņu pašaizliedzīgo darbu. Publicitāte šajā gadījumā ir neatņemama projekta sastāvdaļa, jo tikai tā mēs varam plašākā sabiedrībā aktualizēt jautājumu par medicīnas māsām. Uzsākām šo projektu laikā, kad bija jūtams akūts māsu trūkums, un aicinājām pacientus balsot par labākajām, atsaucīgākajām medicīnas māsām. Domāju, ka sabiedrība sadzirdēja šo aicinājumu un pamanīja šo tik nozīmīgo profesiju un cilvēku – medicīnas māsu.
A. Ē.: Atzinība ir milzīgs motivators, kas palīdz cilvēkam ikdienas darbā – vienalga, vai tas būtu ārsts, medicīnas māsa vai skolotājs. Ņemot vērā, ka medicīna un izglītība ir stratēģiski svarīgas, valstij ļoti nozīmīgas nozares, šeit atzinības izteikšana ir vajadzīga. Medicīna, piemēram, operācijas veikšana, ir milzīgas komandas kopdarbs, kur izšķiroši svarīga ir katra cilvēka attieksme. Tāpēc katrs projekts, ko šajā virzienā veic labdarības organizācijas vai privātie ziedotāji, ir nozīmīgs un atstāj pozitīvu ietekmi. Nu, kaut vai tāds vēsturisks piemērs kā mecenāta Kristapa Morberga ziedojums 20. gs. 20. gados, visu savu nekustamo īpašumu atstājot Latvijas Universitātei (LU). Šis ziedojums ilgst jau simts gadus, jo Morberga stipendijas studenti saņem vēl šodien, un šis viņa atstātais mantojums tagad ļauj attīstīt LU studiju centru Torņkalnā.
Vai fonds medicīnā ziedo vairākiem nelieliem projektiem vai dažiem, bet sistēmiski nozīmīgiem?
I. Š.: Medicīna ir viena no fonda prioritātēm. Mums ir gan izglītojoša rakstura projekti, gan jau pieminētais medicīnas māsu projekts, gan medicīniskās aparatūras iegādes projekti daudzām Latvijas slimnīcām. Kā nesenākos projektus var minēt skābekļa koncentratoru (tiek izmantoti skābekļa terapijai) dāvinājumu Jūrmalas slimnīcai, plaušu ventilācijas aparātu dāvinājumu Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcai, kā arī mēs turpinām jau pieminēto medicīnas māsu godināšanas projektu.
Ko jūs abi gribētu mainīt, uzlabot labdarības jomā?
I. Š.: Dažkārt ir situācijās, kad mēs gribētu ko atbalstīt, taču to nedrīkstam darīt kāda regulējuma dēļ. Te jāpiemin profesionālais sports, kam mēs tiešā veidā ziedot nedrīkstam. Tas man šķiet nepareizi, jo panākumi sportā jau nav tikai konkrētā sportista vai komandas sasniegums, bet arī stāsts par lepnuma veicināšanu par Latviju mūsu sabiedrībā. Arī – par intereses radīšanu nodarboties ar sportu bērnos. Otra lieta, ko es ļoti gribētu, – lai izglītības programmā tiktu paredzēta vieta labdarībai, turklāt ne tikai teorētiskas sarunas līmenī, bet arī praktiski – apciemojot kādu vietu, kuru var kopīgi sakopt, vai cilvēkus, kuriem vajag palīdzēt. Šāda praktiska darbošanās ieaudzinātu tādu domāšanas modeli – ja man ir iespēja, man ir jādalās, jāpalīdz. Iespējams, tas “nepieliptu” visiem, bet labi jau būtu, ja tas sasniegtu vismaz dažus bērnus katrā klasē. Trešais – medicīnas jomā būtu nopietni jāvērtē, kas notiek paliatīvās aprūpes jomā onkoloģijas pacientiem. Mēs saņemam milzīgi daudz lūgumu pēc palīdzības, tāpēc saprotu, ka šeit kaut kas nav kārtībā, jo pacientu ģimenes pašu spēkiem ar to nevar tikt galā.
A. Ē.: Pilnīgi piekrītu par sportu – tā nedrīkst būt, ka tiek ierobežota labdarība sportā. Bērni, kur redz sev paraugu, kuri sāk nodarboties ar sportu, veido veselīgāku sabiedrību nākotnē. Gan fiziski, gan mentāli, jo sports iemāca būt atbildīgam, iemāca uzticēties komandas biedriem un būt mērķtiecīgam. Manuprāt, tās ir trīs ļoti nozīmīgas kvalitātes jebkurai jomai un nozarei. Tāpēc ieguldījums sportā, tāpat kā medicīnā, kultūrā, izglītība, ir ieguldījums visas sabiedrības attīstībā. Valstij tas būtu jānovērtē daudz spēcīgāk un pamanāmāk, lai iedrošinātu arī citus potenciālos ziedotājus.
