Sestdien, 27. aprīlī Latvijā notiks ikgadējā Lielā talka, kurā katram no mums ir lieliska iespēja padarīt savu pilsētu, ciematu un valsti sakoptāku, tīrāku un skaistāku.

Šogad mēs otro reizi piedalīsimies Lielajā talkā. Pagājušogad uzlabojām Strazdumuižas neredzīgo kopienas teritoriju Rīgā, bet šogad par mūsu talkošanas vietu izvēlējāmies Bērnu klīniskās universitātes slimnīcu.

Bērnu klīniskās universitātes slimnīca ir lielākā bērnu ārstniecības iestāde Latvijā, ar lielu un skaistu teritoriju, kuras uzturēšana prasa daudz resursu.

Rietumu Bankas dibinātais labdarības fonds Nākotnes Atbalsta fonds  jau kopš darbības sākuma ir atbalstījis Bērnu klīnisko universitātes slimnīcu, gan dāvinot nepieciešamo aprīkojumu, gan finansējot ārstu un medmāsu tālākizglītību, kā arī apbalvojot labākās medmāsas un ārstus.

Šoreiz vēlamies palīdzēt slimnīcai ar tās teritorijas uzlabošanu. Talkā piedalīsies gan fonda, gan Rietumu Bankas darbinieki. Kā arī šai talkošanas vietai var pievienoties jebkurš, kas vēlās palīdzēt.

Dzīves periodā aptuveni starp 12 un 18 gadu vecumu cilvēks saskaras ar daudziem izaicinājumiem, kas saistīti ar pieaugšanas procesu. Pusaudži piedzīvo pārmaiņas, kas var ietekmēt attiecības mājās, skolā vai draugu lokā, nereti nonākot trauksmē, depresijā vai atkarībās. Šo izaicinājumu pārvarēšanā ir nepieciešama palīdzība – ģimenes un tuvu cilvēku atbalsts, dažkārt arī profesionāļu iesaiste.

Šobrīd valsts finansējums speciālistu palīdzībai ir pieejams caur Pusaudžu resursu centru, kur jau simts skolēnu ar augstu pašnāvības risku un uzvedības problēmām saņēmuši speciālistu palīdzību īpašā Pusaudžu resursu centra programmā. Tā ir pasaulē atzīta programma, kuras laikā jaunietim ir iespēja gan diennakti sazvanīt savu terapeitu, gan darboties grupā un individuāli, mācoties jaunas prasmes un emocijas. Tieši tāpat strādā ar viņa ģimeni un skolu. Taču problēmas skar daudz vairāk jauniešu, un rindā uz šo palīdzību gaida vēl vismaz 20 jaunieši, kuri joprojām apdraud citus un sevi.

Saprotot šīs problēmas aktualitāti un apmaksātu speciālistu trūkumu un pieejamību, Nākotnes Atbalsta fonds piešķīra finansējumu Garīgās veselības atbalsta fondam ESI, kurš dibināts ar mērķi atbalstīt iniciatīvas garīgās veselības aprūpes uzlabošanai un sabiedrības izpratnes veicināšanai par garīgās veselības nozīmīgumu.

Fonds “Esi” ir uzsācis savu projektu, kurā bezmaksas vizītēm pie psihologa vai psihoterapeita var pieteikties jaunieši vecumā no 18 līdz 25 gadiem. Pērn projektā palīdzību saņēma 40 jauniešu. Tas ir daudz, ņemot vērā, ka ikkatra cilvēka mentālajās problēmās un to sarežģītajā risināšanā ir iesaistīts vēl kāds, visbiežāk paši tuvākie cilvēki.

Lasi vairāk:

https://jauns.lv/raksts/zinas/597627-video-cikls-musejie-mentalas-veselibas-atbalsta-fonda-esi-dibinatajas-skaudrais-stasts

https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/11.04.2024-100-pusaudzi-ar-pasnavibas-risku-pabeigusi-ipasu-programmu.a550108/

Nākotnes Atbalsta Fondu dibināja AS Rietumu Banka 2007. gadā ar mērķi veicināt labdarību un iesaistīties sabiedriski nozīmīgu iniciatīvu atbalstīšanā un turpināt Rietumu Bankas mecenātisma un filantropijas tradīciju, kas to realizē jau no 90. gadu beigām.

Mūsu fonds kopš darba sākuma ir atbalstījis ap 1200 dažādu projektu visā Latvijā, ziedojot tam teju desmit miljonus eiro. NAF ir viena no lielākajām labdarības iniciatīvām Latvijas vēsturē.

Jau no pirmajām darbības dienām fonda prioritātes bija sabiedrības veselības veicināšana, bērnu medicīnas iespēju uzlabošana, atbalsts bērniem un jauniešiem no maznodrošinātām ģimenēm, kā arī sabiedrībai svarīgi projekti kultūras, sociālajā un vides jomā. Vēlāk paplašinājām savu darbību, lai atbalstītu sasniegumus sportā, kultūras mantojuma saglabāšanu, pilsētvides attīstību, kā arī realizējam ESG principus.

Jau no paša sākuma esam arī atbalstījuši Ukrainu un sniedzam plašu un vispusīgu palīdzību Ukrainas bēgļiem Latvijā.

Fonda sadarbības partneru vidū ir tādas lielas, cienījamas organizācijas kā Bērnu klīniskā universitātes slimnīca, Paula Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīca, Valsts prezidenta kanceleja, Nacionālais mākslas muzejs, ziedot.lv, Rīgas un citu pilsētu pašvaldības, ebreju kopienas, lielākās reliģiskās konfesijas, Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde u.c. Tajā pašā laikā gadu no gada atbalstām arī nelielus projektus: krīzes centrus, vides organizācijas, patversmes, izglītības iestādes, bērnu centrus, invalīdu biedrības.

Mums ir vēsture, veiksmīga pieredze, autoritāte un reputācija: fonda valdes priekšsēdētāja Inga Šīna jau daudzus gadus kā Nākotnes Atbalsta fonda pārstāve piedalās VID pārraudzībā esošajā Sabiedriskā labuma organizāciju komisijas darbā, kā arī mūsu Fondam jau kopš tā darbības sākuma ir piešķirts sabiedriskā labuma organizācijas statuss, kas ļauj ziedotājiem saņemt nodokļu atlaides.

NAF mērķis vienmēr ir bijis atbalstīt tādus projektus un procesus, kas ir svarīgi Latvijas sabiedrības pilnvērtīgai izaugsmei, bet, kas nespēj eksistēt tikai pateicoties ekonomikas efektivitātei, vai kurus nefinansē valsts.

Ceram, ka mūsu domubiedru skaits arvien pieaugs, un turpināsim darīt labos darbus kopā!

Inga Šīna, Nākotnes Atbalsta fonda Valdes priekšsēdētāja

Mūsu valstij labdarībai un filantropijai ir ilga vēsture. Jau no pašiem valsts pirmsākumiem ir zināma Anna Vērmane, kura mums ir dāvājusi Vērmanes dārzu, Augusts Dombrovskis, kurš izveidojis Ziemeļblāzmas parku, Kristaps Morbergs, kurš savus lielus īpašumus novēlēja universitātei.

Latvijas valsts vienmēr ir atbalstījusi un veicinājusi labdarību. Drīz pēc neatkarības atjaunošanas mūsu valstī tika pieņemts likums, kas paredzēja nodokļu atvieglojumus uzņēmumiem, kas ziedo. Ja uzņēmums strādāja ar peļņu, tad daļu no aprēķinātā ienākuma nodokļa varēja novirzīt sabiedriskajam labumam. Tas bija ļoti svarīgi, īpaši 1990-2000. gados, kad cilvēki mūsu valstī dzīvoja nabadzībā, ekonomikas reformas vēl nebija paspējušas nest redzamus augļus, un ārvalstu uzņēmumi nesteidzās investēt Latvijā – tas notika vēlāk, pēc iestāšanās ES un NATO.

Vietējie uzņēmēji tolaik galvenokārt bija mazi un pavisam jauni uzņēmumi. Arī valsts budžeta līdzekļi bija nelieli: valsts budžeta izdevumi 1994.gadā bija tikai aptuveni 3 miljardi eiro (2014.gadā – 8,8 miljardi, 2024.gadā – 16,2 miljardi).

Šādos apstākļos veiksmīgiem Latvijas uzņēmumiem pavērās reāla iespēja novirzīt līdzekļus kultūras, sporta atbalstam, sociālo problēmu risināšanai. Lielākā daļa šo resursu tika novirzīta tieši jomām, kuras valsts un pašvaldības vēl nebija sasniegušas. Tā tas darbojās, lai valstī ātrāk panāktu pozitīvas pārmaiņas.

Uzņēmēji izvēlējās no sava skatu punkta svarīgākās problēmas, “balsoja” par tām ar nopelnītajiem latiem, un nauda aizgāja prioritārām vajadzībām – šodien, tepat un blakus. Tas bija “mazo lietu” periods. Projekti bija nelieli, bet aktuāli, redzami un praktiski.

Sociālās problēmas, kultūra, sports… Starp šo jomu projektiem bija reāla konkurence, kas saistīta gan ar ierobežotiem resursiem, gan nepieciešamību filantropam izvēlēties, piemēram, starp palīdzību vecāka gadagājuma cilvēkiem un jauniešiem, starp atbalstu kultūrai un veselības aprūpei, pilsētvides attīstīšanu un grāmatu izdošanu u.c.

Laika gaitā lielākā daļa pretrunu izlīdzinājās. Filantropi ir noteikuši prioritātes, iemācījušies izdarīt izvēli, plānot un novērtēt rezultātus; nozīmīgākajās jomās un projektos parādījās ilgtermiņa, pārbaudīti partneri. Visbeidzot, ir radusies izpratne, ka aktīva un ieinteresēta uzņēmumu attieksme pret labdarību ir kas vairāk nekā tikai korporatīvā pilsoniskā atbildība.

Patiesībā mums rūp cilvēki, izglītība, vide, pilsētvide, medicīna un bērnu drošība. Tie visi ir “ilgtspējīgas attīstības” elementi, par ko šodien tik daudz runā! Mūsdienās ar ilgtspēju izprot horizontāli vērstu pārvaldības praksi starp ekonomikas, sociālās un vides aizsardzības nozarēm, lai efektīvāk risinātu globālās problēmas – klimata pārmaiņas, bioloģiskās daudzveidības mazināšanos, zemes degradāciju, resursu izsīkšanu – un tā rezultātā uzturētu un uzlabotu dzīves kvalitāti ilgtermiņā. Vienkārši agrāk tos dēvēja par sociālajām problēmām, bet mūsdienās tam ir cieša saikne ar ESG filozofiju un praksi. Atgādināšu, ka šajā abreviatūrā ir ietverti trīs principi, kas sabiedrībai ir jāievēro, lai panāktu ilgtspējīgu attīstību: atbildīga attieksme pret vidi (Environmental), sociālā atbildība (Social), laba pārvaldība (Governance).

Mūsdienās ESG principu ievērošana attīstītajās valstīs ir gandrīz norma. Lielie uzņēmumi izvirza ar ESG saistītus mērķus un uzdevumus, izstrādājot stratēģijas, definējot plānus un sniedzot atskaites par ESG ieviešanas sekmēm, veic darbinieku apmācību un informē klientus un partnerus par ESG sasniegumiem. Līdz šim šādai pārvaldības praksei ir bijis ieteikuma raksturs. Šobrīd Valsts kancelejā tiek sagatavotas tiesību normas likumprojektā “Ilgtspējas informācijas atklāšanas likums”, kas izriet no Eiropas Parlamenta un Padomes 2022. gada 14. decembra direktīvas 2022/2464 ES, ar ko attiecībā uz korporatīvo ilgtspējas ziņu sniegšanu groza Regulu (ES) Nr. 537/2014, Direktīvu 2004/109/EK, Direktīvu 2006/43/EK un Direktīvu 2013/34/ES. Tiek paredzēts, ka Latvijā likums stāsies spēkā ar 2024. gada 6. jūliju. “ESG idejas” ir kļuvušas par praktisku spēku, kas veicina pozitīvas pārmaiņas, lai nodrošinātu nepārtrauktību. Labdarība var būt un jau ir viens no šī lielā darba instrumentiem. Jautājums ir cits: kādi ir efektīvi un atbilstoši veidi, lai to integrētu ESG.

Protams, ESG nav par uzņēmumu ieguldījumu labdarībā vai vides stāvokļa uzlabošanā, bet gan par fundamentālām izmaiņām šo uzņēmumu korporatīvajā pārvaldībā. Tomēr saikne šeit ir acīmredzama. Kā liecina kādā valstī veikts pētījums, vairāk nekā 75% korporatīvās labdarības līderu to redz kā iespēju uzlabot korporatīvo ilgtspēju un vides attīstību. Pirms dažiem gadiem tā uzskatīja ne vairāk kā puse.

Korporatīvais sektors jau ir uzkrājis lielu pieredzi labdarībā, pārejot no konkrēta mērķa projektiem un individuālas palīdzības uz ilgtermiņa un lieliem sarežģītiem projektiem, kurus vienatnē īstenot ir grūti. Arvien biežāk parādās labdarības projekti un programmas, kurās nepieciešami jauni partneri, kā arī brīvprātīgie un vietējo kopienu pārstāvji.

2024. gada sākumā arī Nākotnes Atbalsta fonds uzrunāja vairākus Rietumu Bankas klientus un partnerus, aicinot uz sadarbību, pastāstot viņiem par fonda līdzšinējiem projektiem un sasniegtajiem rezultātiem 17 gadu garumā. Šo darbu plānojam turpināt, ceram uz labiem rezultātiem, un esam pārliecināti, ka uzņēmumu ESG principu definēšana un ilgtspējīgas attīstības stratēģiju veidošana to veicinās. Šāda sadarbība noteikti būs vērtīga gan uzņēmumiem, gan fondam.

Tādējādi ESG principu ieviešanā Banka un Fonds iet roku rokā. Banka pildīs ESG attīstības virzītāja lomu, stimulējot klientus. Lai saņemtu aizdevumu vai piesaistītu investoru un, iespējams, piekļūtu kādiem citiem produktiem, klientam būs jāatbilst noteiktām ESG profila prasībām. Fonds nodrošina uzņēmumam pieeju citām platformām – “ekoloģiskajām” un “sociālajām”, radot iespējas dot savu ieguldījumu planētas resursu saglabāšanā.

Šeit vēlos pievērst uzmanību kādam salīdzinoši jaunam un negaidītam labdarības aspektam. Daudzās kultūrās un sabiedrībās vienmēr bijis pieņemts nereklamēt labos darbus, palīdzību un atbalstu trūcīgajiem un vājajiem. Ebrejiem ir pat tāda gudrība: “Ja esi izdarījis labu darbu un par to pastāstījis, tad darbs vairs nav labs.” Citiem vārdiem sakot, labdarība ir īsta, ja neviens par to nezina. Mūsu valsts nesen ieņēma līdzīgu nostāju par šo tēmu, publikācijas par labdarības aktivitātēm pielīdzinot sociālajai reklāmai.

Taču mūsdienu globālās tendences norāda pavisam citā virzienā, mudinot runāt par labdarību un runāt skaļi, īpaši korporatīvo labdarību. Tikai tā var veicināt un attīstīt labdarību, pārvēršot to par sabiedriskās dzīves normu, iesaistot arvien plašākas uzņēmēju aprindas. Starp citu, uzņēmumiem ir daudz lielākas iespējas darboties sabiedriskā labuma mērķim nekā lielākajai daļai privātpersonu.

Ir svarīgi saprast pašiem un paskaidrot citiem: labdarība nav naudas pārskaitīšana par “labiem darbiem”, bet gan sistemātisks, vieds darbs labākas rītdienas veidošanā. Tam ir gan praktisks, gan informatīvs aspekts. Viens no galvenajiem faktoriem tās attīstībā ir informācijas atklātība – par plāniem, projektiem, rezultātiem un vērtējumiem. Savukārt ir ļoti svarīgi, lai šī informācija izraisītu interesi, tostarp ziedojošās organizācijas darbinieku, tās partneru, klientu un plašākas sabiedrības vidū.

Vēlos nosaukt divas no pašreizējām labdarības tendencēm, kas ar laiku varētu ienākt mūsu praksē. Pirmā ir uzņēmuma darbinieku ziedojumu līdzfinansējums, tādējādi palielinot to apjomu. Otrā ir korporatīvais brīvprātīgais darbs, kopīgi brīvprātīgi izbraukumi, kas palīdz paaugstināt darbinieku iesaisti un lojalitāti.

Nobeigumā vēlreiz uzsvēršu: jaunu labdarības programmu izstrāde un uzsākšana joprojām ir viens no uzņēmumu augsta ilgtspējas līmeņa rādītājiem, un vislabākos rezultātus var sasniegt, uzņēmumam un sabiedrībai, administrācijai un personālam savstarpēji sadarbojoties.

Tuvojas Lieldienas, un cilvēki visā pasaulē sveic viens otru gaidāmajos svētkos. Mūsu fonds šajās dienās saņem arī pastkartes un apsveikumus, kas nāk no mūsu sadarbības partneriem un draugiem no visas Latvijas. Viņiem visiem vēlamies teikt lielu paldies – par apsveikumiem, par labo atmiņu un pateicības vārdiem!

Lieldienu pastā ir arī negaidītas vēstules, kuras ir īpaši patīkami saņemt. To vidū ir arī apsveikums Lieldienās no Liepājas Neredzīgo biedrības.

Liepājas Neredzīgo biedrību esam atbalstījuši vairākkārt, un pirmais atbalstītais projekts bija jau tālajā 2008.gadā. Fonds toreiz bija ļoti jauns, tikai gadu atpakaļ nodibināts, un mēs spērām pirmos soļus sadarbību izveidošanā.

Mūsu fonda nu jau 17 darbības gados ar Liepājas Neredzīgo biedrību un tās paspārnē esošo Liepājas Neredzīgo sporta klubu “Ezerkrasts” esam sadarbojušies vairākos projektos –  esam iegādājušies mikroautobusu, 2 speciālā galda tenisa galdus, sniegts atbalsts biedrības sociālās rehabilitācijas un izziņas centram “Dvēseles veldzes dārzs”, kā arī piešķirts finansējums biedrības telpu remontam. Ticam, ka mums priekšā būs arī citi jauni, nepieciešami un nozīmīgi projekti!

Novēlam jums visiem priecīgas Lieldienas un brīnišķīgu noskaņojumu šajos svētkos. Lai miers, veselība un prieks!

21. un 22. martā Rīgas Stradiņa universitātē (RSU) notika ikgadējā 10. starptautiskā studentu konference Health and Social Sciences (International Student Conference Health and Social Sciences; ISC), ko organizē RSU studenti.

Konference dalībniekiem piedāvā modernu un laikmetam atbilstošu formātu ar iespējām piedalīties gan klātienē, gan arī vērot visas konferences sekcijas tiešsaistes formātā.

Zinātniskā programma ir piemērota veselības un sociālo zinātņu studējošajiem, lai ikviens students no visas pasaules varētu apmainīties ar savu pieredzi un zināšanām, prezentējot savu veikumu komisijas priekšā. Konferencē piedalīsies lektori no dažādām pasaules valstīm, kas ir savas nozares spilgtākie pārstāvji. Bez darbu aizstāvēšanas pie starptautiska mēroga žūrijas, būs iespēja piedalīties arī Mastershop darbnīcās, kuru laikā būs iespējas pilnveidot savas praktiskās un teorētiskās zināšanas dažādās jomās.

Savukārt Latvijas veselības nozares pasākums “Gada balva medicīnā” notika 21. martā. Pasākumā balvas tika pasniegtas 15 nominācijās, tika piešķirtas arī vairākas speciālbalvas. Latvijas Ārstu biedrība balvu par mūža ieguldījumu medicīnā šogad pasniedza diviem izciliem ārstiem – traumatologam ortopēdam un veselības aprūpes vadības ārstam Jānim Petronim un internistam kardiologam, profesoram Ivaram Siliņam.

“Gada balva medicīnā ir iespēja ikvienam Latvijas iedzīvotājam atcerēties un izteikt savu atbalstošo viedokli mediķiem, kuri ir palīdzējuši būt veseliem vai izārstēties no slimībām. Apzinoties esošās problēmas nozarē, mēs aicinām šoreiz padomāt par labajām pieredzēm, jo tas rāda pozitīvu piemēru un spēju pilnveidoties visiem nozarē strādājošajiem. Arī šogad pateiksimies ārstiem, kuri savu mūžu veltījuši medicīnai un saviem pacientiem, ārstu izglītošanai un nozares izaugsmes veicināšanai,” stāsta Ilze Aizsilniece, Latvijas Ārstu biedrības prezidente.

Savukārt Nākotnes Atbalsta fonda valdes priekšsēdētāja Inga Šīna piebilda: “Mūsu fonds katru gadu atbalsta vairākus projektus medicīnas jomā. Pēdējos gados medicīna Latvijā un pasaulē ir saskārusies ar nopietniem izaicinājumiem. Tāpēc vēlamies atbalstīt mūsu ārstus, kuru ikdienas darbs ļauj cienīgi pārvarēt šīs grūtības un sargāt mūsu veselību un līdz ar to arī mūsu valsts nākotni.”

Par labdarības jēgu un pozitīvo devumu sabiedrības attīstībā – saruna ar “Nākotnes Atbalsta fonda” vadītāju Ingu Šīnu un kardiologu, Latvijas Universitātes profesoru Andreju Ērgli.

Kā jums abiem šķiet – kāda vispār ir jēga no labdarības?

Inga Šīna (I. Š.): Manā skatījumā tai ir vairākas jēgas. Viena – labdarība palīdz tur, kur nav aizsniegušās valdības, valsts vai pašvaldības rokas. Mēs zinām, ka vienmēr paliek tādas jomas, kurām ir vajadzības, taču tās kādu iemeslu dēļ nav finansētas. Nevis tāpēc, ka šīs vajadzības būtu mazāk aktuālas, bet daudzu citu iemeslu dēļ – visiem nepietika naudas, nepamanīja, vajadzība nebija aktualizēta, kāds cits izkonkurēja un tā tālāk. Šādā brīdī un situācijā talkā nāk privātie labdari, kuri mēģina šos jautājumus risināt. Vēl viena nozīmīga labdarības jēga ir empātijas veidošana, ja tā var teikt, sabiedrības “audzināšana”, rādot labo paraugu. Tāpēc, kad runājam par labdarību kā labākas pasaules veidotāju, tas nebūt nenozīmē pārspīlētu kāda atsevišķa projekta lomas novērtējumu, bet drīzāk šo otro aspektu –  tā mēs cenšamies atvērt acis arī citiem. Parādot ar savu piemēru, ka ar naudu, ar peļņu var rīkoties arī šādi.

Andrejs Ērglis (A. Ē.): Es arī gribētu runāt par divām labdarības dimensijām, taču mazliet ar citu skatu. Viena dimensija ir tā, ko var nosaukt par emocionālo labdarību. Runa ir par sabiedrības domāšanu un funkcionēšanu, kur labdarībai, izpalīdzēšanai ir absolūti izšķiroša loma. Bez tās sabiedrība nemaz nevarētu pastāvēt. Un, jo sabiedrība ir attīstītāka, jo cilvēki kļūst sociāli atbildīgāki. Tas ir emocionāls stāvoklis, apzinoties, ka reālajā dzīvē nepastāv pilnīga vienlīdzība un veiksmīgākie tāpēc cenšas palīdzēt mazāk veiksmīgajiem. Šādā izpratnē labdarība ir cilvēcīguma izpausme.

Vai mēs varam runāt par to, ka cilvēki Latvijā kļūst cilvēcīgāki, atbildīgāki?

A. Ē.: Cilvēki Latvijā vienmēr ir bijuši ļoti atbildīgi. Latviešu literatūras klasika – no Blaumaņa līdz Jaunsudrabiņam – rāda šos cilvēcīguma piemērus. Tā tas ir bijis vēsturiski un arī tagad – Ukrainas karam sākoties, Latvijas iedzīvotāji bija gatavi ziedot, ārsti devās uz turieni glābt dzīvības, cilvēki savās ģimenēs uzņēma bēgļus. Līdzīgi ar ziedojumu akcijām, kas ik pa brīdim notiek, lai palīdzētu kādam cilvēkam Latvijā. Ja mērķis ir saprotams un pamatots, nauda gandrīz vienmēr tiek saziedota samērā īsā laikā.

I. Š.: Jā, tas noteikti ir gājis plašumā, jo, kad fonds uzsāka darbu, šāda labdarības kultūra vēl nebija iedzīvināta. Tagad ir citādi – mēs dažiem projektiem spējam saziedot lielas summas dažu dienu laikā. Taču 2000. gadu pirmajā pusē šie procesi vēl bija sākumposmā, jēdziens “sociālā atbildība” tika uztverts kā tukšs sauklis, un pirmās labdarības organizācijas ar savu paraugu sāka šo domāšanu pamazām mainīt. Tagad viss notiek daudz straujāk. Otra lieta – mēs piedāvājam fonda infrastruktūru izmantot arī saviem partneriem, kuri var ar mūsu starpniecību realizēt kādus savus labdarības projektus. Nav pašiem jādomā, kur šī nauda nonāks, kā to pārskaitīt tālāk un citām lietām. Katru gadu šo iespēju izmanto desmitiem uzņēmumu un privātpersonu.

Ja runājam par veselības aprūpi – vai šīs labdarības akcijas vispār kaut ko maina un ietekmē uz milzīgo vajadzību fona?

A. Ē.: Protams! Kopš deviņdesmitajiem daudzas lietas ir būtiski mainījušās, taču, kad sākās sadarbība ar “Rietumu Bankas Labdarības fondu”, saņēmām atbalstu tādu lietu iegādei, bez kurām mēs vienkārši nevarējām iztikt. Bija ieguldījumi palātu remontos, kam tolaik nepietika naudas, arī medicīnas personāla apmācībā. Šeit jāuzsver, ka nozīmīga ir labdarības organizāciju vai atsevišķu ziedotāju izpratne par konkrēto vajadzību. Ja varas gaiteņos dažkārt šādas izpratnes pietrūkst un “izsisties” cauri birokrātijas sienām ir teju neiespējami, tad saprotoši privātie atbalstītāji ļauj ātri un efektīvi risināt kādus jautājumus. Un te mēs nonākam pie otras dimensijas, kas ir tieši saistīta ar labdarības izplatību, un tā ir sabiedrības spēja uzticēties, uzticēšanās līmenis cilvēku starpā.

Vai Latvijā ir dakteri, kuri paši ziedo?

A. Ē.: Ir. Šī profesija ļauj izglītotiem un profesionāli pieredzējušiem speciālistiem samērā labi nopelnīt, tāpēc zinu, ka daudzi mani kolēģi ir arī ziedotāji dažādām vajadzībām. Tomēr lielākoties tas notiek diskrēti, nekādu publicitāti par to neviens neveido. Zināmākie gadījumi pēdējā laikā saistās ar ārstiem, kuri labprātīgi devušies strādāt uz Ukrainu, ziedojot savu laiku un enerģiju šajā šausmīgajā Krievijas agresijā cietušajiem cilvēkiem. Ārsti, tāpat kā citu profesiju pārstāvji, ir ziedojuši naudu dažādām palīdzības programmām Ukrainai. Domāju, ka visi šie piemēri – gan lielu organizāciju atbalsts, gan privātpersonu ziedojumi – audzina sabiedrībā empātiju. Tas ir nozīmīgs labdarības devums, jo faktiski rāda citiem piemēru, paplašina labdarības kustībā iesaistīto cilvēku skaitu. Ilgākā laikā tam noteikt būs vēl papildu efekts, jo empātija, citu cilvēku novērtēšana un atbalsta sniegšana tiks ieaudzināta jau ģimenēs. Tātad runa ir par vērtību, kuru cilvēki pieņem kā savu un nodod tālāk – saviem bērniem.

Labi. Bet vai tiešām ir tā, ka labdaris neko negaida pretī?

I. Š.: Labdaris visvairāk gaida to, ka ziedotā nauda spēs atrisināt problēmu, kurai tas ziedojis. Vai tad jebkurš negaida sava darba augļus? Un tas, ka es redzu – mūsu ziedojums ir kaut ko atrisinājis –, tas taču rada gandarījumu. Citos gadījumos, kad notikusi kāda traģēdija vai steidzami jāglābj dzīvības, mēs ziedojam un neko īpaši negaidām. Ko gan tur vispār varētu gaidīt? Ja runājam, piemēram, par publicitāti, es neredzu nekādu jēgu no kādām slavinošām uzrunām vai videoklipiem. Redzu, ka jēga no labdarības publicitātes ir tad, ja tā iedrošina un mudina arī citus iesaistīties labdarības kustībā. To es gaidu. Atceros, mēs uzzinājām par daudzo ugunsdzēsības depo katastrofālo stāvokli. Mēs finansējām remontdarbus dažos no tiem, kas bija tāds uzskatāms, “aptaustāms” labdarības rezultāts. Zinu, ka arī citas organizācijas vēlāk ziedoja remontiem. Lūk, šāda notikumu attīstība, kad no viena gadījuma izveidojas vesela kustība, ir tas, ko gaidu visvairāk. Tāpat notika ar medicīniskās aparatūras iegādi slimnīcām. Mēs nopirkām pirmos neiznēsāto bērnu inkubatorus Bērnu slimnīcai. Un pēc tam jau daudzas organizācijas pirka un ziedoja iekārtas slimnīcām.

Vai tomēr nav tā, ka uz projektiem, kuros būs laba publicitāte, ziedotāji “stāv rindā”, bet uz pārējiem kādu ziedotāju atrast ir grūti?

A. Ē.: Nevaru atbildēt par visu medicīnas nozari, kur nu vēl citām jomām, bet, manuprāt, te būtu jārunā par citu problēmu. Ne vienmēr labdarības projektu pieteicēju nodomi ir tie paši godprātīgākie. Tāpēc privātie ziedotāji un arī organizācijas dažkārt prasa padomu, jo īsti nesaprot, cik konkrētais lūgums tiešām ir aktuāls un adekvāts. Tā ir sarežģīta lieta, kas prasa īpašas zināšanas par konkrēto nozari. Bet, atgriežoties pie labdarības kā sociālas parādības plašākā kontekstā, labdarība ir mūsu dzīves vidi veidojošs elements. Šī vide kļūst labvēlīgāka un patīkamāka tad, ja cilvēki apzinās, ko nozīmē būt empātiskam, cieņpilnam, ko nozīmē palīdzēt, atbalstīt. Un šo labvēlīgāko vidi jau “saņem” atpakaļ arī pats labdarības veicējs. Par sabiedrības briedumu liecina tas, ka došana un dalīšanās ir pašsaprotams process, kas notiek it kā pats no sevis.

I. Š.: Gribu piebilst par publicitāti. Ir labdarības projekti, kuriem publicitāte nāk par labu, padara šos projektus atpazīstamus un risina kādus mērķus. Piemēram, mūsu fonda projekts “Meklējam sirdsmāsiņu”, kas tiek atbalstīts jau vairākus gadus, tika uzsākts ar mērķi stiprināt medicīnas māsu profesijas prestižu, pasakot medicīnas māsām “paldies” par viņu pašaizliedzīgo darbu. Publicitāte šajā gadījumā ir neatņemama projekta sastāvdaļa, jo tikai tā mēs varam plašākā sabiedrībā aktualizēt jautājumu par medicīnas māsām. Uzsākām šo projektu laikā, kad bija jūtams akūts māsu trūkums, un aicinājām pacientus balsot par labākajām, atsaucīgākajām medicīnas māsām. Domāju, ka sabiedrība sadzirdēja šo aicinājumu un pamanīja šo tik nozīmīgo profesiju un cilvēku – medicīnas māsu.

A. Ē.: Atzinība ir milzīgs motivators, kas palīdz cilvēkam ikdienas darbā – vienalga, vai tas būtu ārsts, medicīnas māsa vai skolotājs. Ņemot vērā, ka medicīna un izglītība ir stratēģiski svarīgas, valstij ļoti nozīmīgas nozares, šeit atzinības izteikšana ir vajadzīga. Medicīna, piemēram, operācijas veikšana, ir milzīgas komandas kopdarbs, kur izšķiroši svarīga ir katra cilvēka attieksme. Tāpēc katrs projekts, ko šajā virzienā veic labdarības organizācijas vai privātie ziedotāji, ir nozīmīgs un atstāj pozitīvu ietekmi. Nu, kaut vai tāds vēsturisks piemērs kā mecenāta Kristapa Morberga ziedojums 20. gs. 20. gados, visu savu nekustamo īpašumu atstājot Latvijas Universitātei (LU). Šis ziedojums ilgst jau simts gadus, jo Morberga stipendijas studenti saņem vēl šodien, un šis viņa atstātais mantojums tagad ļauj attīstīt LU studiju centru Torņkalnā.

Vai fonds medicīnā ziedo vairākiem nelieliem projektiem vai dažiem, bet sistēmiski nozīmīgiem?

I. Š.: Medicīna ir viena no fonda prioritātēm. Mums ir gan izglītojoša rakstura projekti, gan jau pieminētais medicīnas māsu projekts, gan medicīniskās aparatūras iegādes projekti daudzām Latvijas slimnīcām. Kā nesenākos projektus var minēt skābekļa koncentratoru (tiek izmantoti skābekļa terapijai) dāvinājumu Jūrmalas slimnīcai, plaušu ventilācijas aparātu dāvinājumu Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcai, kā arī mēs turpinām jau pieminēto medicīnas māsu godināšanas projektu.

Ko jūs abi gribētu mainīt, uzlabot labdarības jomā?

I. Š.: Dažkārt ir situācijās, kad mēs gribētu ko atbalstīt, taču to nedrīkstam darīt kāda regulējuma dēļ. Te jāpiemin profesionālais sports, kam mēs tiešā veidā ziedot nedrīkstam. Tas man šķiet nepareizi, jo panākumi sportā jau nav tikai konkrētā sportista vai komandas sasniegums, bet arī stāsts par lepnuma veicināšanu par Latviju mūsu sabiedrībā. Arī – par intereses radīšanu nodarboties ar sportu bērnos. Otra lieta, ko es ļoti gribētu, – lai izglītības programmā tiktu paredzēta vieta labdarībai, turklāt ne tikai teorētiskas sarunas līmenī, bet arī praktiski – apciemojot kādu vietu, kuru var kopīgi sakopt, vai cilvēkus, kuriem vajag palīdzēt. Šāda praktiska darbošanās ieaudzinātu tādu domāšanas modeli – ja man ir iespēja, man ir jādalās, jāpalīdz. Iespējams, tas “nepieliptu” visiem, bet labi jau būtu, ja tas sasniegtu vismaz dažus bērnus katrā klasē. Trešais – medicīnas jomā būtu nopietni jāvērtē, kas notiek paliatīvās aprūpes jomā onkoloģijas pacientiem. Mēs saņemam milzīgi daudz lūgumu pēc palīdzības, tāpēc saprotu, ka šeit kaut kas nav kārtībā, jo pacientu ģimenes pašu spēkiem ar to nevar tikt galā.

A. Ē.: Pilnīgi piekrītu par sportu – tā nedrīkst būt, ka tiek ierobežota labdarība sportā. Bērni, kur redz sev paraugu, kuri sāk nodarboties ar sportu, veido veselīgāku sabiedrību nākotnē. Gan fiziski, gan mentāli, jo sports iemāca būt atbildīgam, iemāca uzticēties komandas biedriem un būt mērķtiecīgam. Manuprāt, tās ir trīs ļoti nozīmīgas kvalitātes jebkurai jomai un nozarei. Tāpēc ieguldījums sportā, tāpat kā medicīnā, kultūrā, izglītība, ir ieguldījums visas sabiedrības attīstībā. Valstij tas būtu jānovērtē daudz spēcīgāk un pamanāmāk, lai iedrošinātu arī citus potenciālos ziedotājus.

Latvijas Sabiedrisko mediju portāls lsm.lv publicējis rakstu par nule iznākušo grāmatu par Rīgas Cirka vēsturi, kuras izdošanu atbalstīja arī mūsu fonds.

Nākamnedēļ ar veloakrobātikas izrādi no Francijas atklās nu jau pilnībā aprīkoto Rīgas cirka ēku. Cirks to ieskandina ar vairākiem notikumiem,  un aizvadītās nedēļas nogalē bija arī grāmatas “Rīgas cirks. Ieskaņa. 1888-1957” atvēršana. To sastādījušas Māra Pāvula un Elvīra Avota.

Grāmata ir ielūkošanās mūsu cirka vēsturē, kas, izrādās, ir ļoti maz pētīta. Patiesībā šī grāmata ir viena daļa no plašāka izdevuma, jo tajā aptvertais laiks ir no mūsu cirka pirmsākumiem līdz 1957. gadam, kad notika pirmā lielā ēkas rekonstrukcija. Tiek solīts arī turpinājums, kas  pievērsīsies arī tālākajam laikam.

Cirks Eiropā vispār aizsācies 18. gadsimtā Anglijā. Latvijas teritorijā pirmie cirki viesojas 19. gadsimta sākumā. Bet 1888. gadā uzceļ jau stacionāru cirku Rīgā. To izdara cirka mākslinieks un uzņēmējs, zirgu dresētājs Alberts Salamonskis, Rīgā ieradies no Prūsijas. Cirks ātri kļūst par nozīmīgu izklaides vietu. Līdz ar to parādās arī pirmie vietējā cirka profesionāļi – cīkstoņi, faķīri, zvēru dresētāji.

Grāmata plašāk iepazīstina gan ar cirka attīstību, darbību, gan arī slavenākajām personībām. Lielāko daļu no tām varam apskatīt arī fotogrāfijās.

Salamonskim izdevās cirku izveidot ļoti ātri, un sava loma tajā bija viņa personības īpašībām – līdzās milzīgai enerģijai viņam piemita stūrgalvība un arī laba deva bezkaunības, viņš daudz nerēķinājās ar dažādām Rīgas kungu iebildēm un prasībām, un viņam patiešām izdevās panākt savu.

Grāmatā publicēta kāda reklāmas sleja žurnālā, kurā redzam, kādu izrādi cirks piedāvā 1925. gadā. Tā tiek solīta kā grandioza ar pirmklasīgiem artistiem, viņu vidū ir Maksimiliano Trucci – “indusu žongliers, muzikaliski ekscentriķi, dresētu suņu teatrs un dresētu papagaiļu teatrs un vēl citi numuri”.

Šajos gados cirka mākslinieki izvēlas ārzemnieciskus pseidonīmus. Piemēram, Jūlijs Skrastiņš, pirmais zināmais latviešu burvju mākslinieks, sevi dēvē – Sanmartino di Kastroca. Varam uzzināt dažus viņa trikus – piemēram, “uz skatuves stāv galdiņš, uz tā galvaskauss, ko publika var apskatīt. Kastroca izdala kārtis. Saņemot tās atpakaļ, noliek tās galvaskausam priekšā, un pēc dažām minūtēm ģindenis sāk runāt, nosaucot publikas izvilktās kārtis”. Publika ir stāvā sajūsmā.

Bet ir arī kāds vīrs, ko dēvē par latviešu cirka tēvu un celmlauzi, un tas ir Miforts Reims, īstajā vārdā Trofims Meiers. Ļoti populārs un pieprasīts cīkstonis, viņa slavenākais triks bijis žonglēšana ar svaru bumbām uz nostieptas troses. Grāmatā viņš visā savā krāšņumā un spēcīgajā varenībā redzams arī fotogrāfijās.

Cīkstoņi savulaik vispār cirkā bijuši ļoti populāri, viņiem bijušas sadalītas arī lomas – varoņi, komiķi vai ļaundari. Viens no slavenākajiem pozitīvo varoņu lomu tēlotājiem bijis Jānis Leskinovičs, bet sliktais tēls – cīkstonis ar pseidonīmu Karašs. Viņš satricinājis skatītājus tik tālu, ka tie viņam metuši ar kartupeļiem un sapuvušiem tomātiem.

Ar spēka numuriem uzstājušās arī dāmas. Un viņu vidū – slavenākā – Dora Kliča, saukta “Sieviete-herkuless”.

Grāmatā iepazīstam arī klaunus – Ripsi un Pipsi. Viņi dēvēti par viskošāko un skandalozāko klaunu duetu, priekšnesumi balstījās satīriskās kuplejās ar tiešām atsaucēm uz aktualitātēm politikā un kultūrtelpā, daudzi no viņiem dabūja trūkties, bet publika viņus ļoti mīlēja.

Bet pats slavenākais un klasiskākais klauns bija tā sauktais Baltais klauns Rolands, īstajā vārdā Kazimirs Plučs. Daudz plašāk par viņu un citām personībām var uzzināt grāmatā. Tā vēsta arī par laiku, kad Salamonska cirks kļuva par Rīgas cirku un “Sojuzgoscirk” sistēmas daļu.

Autore Baiba Kušķe (Latvijas Radio Ziņu dienesta korespondente)

 

«Indusu žongliers un muzikaliski ekscentriķi» – šķiram vaļā jauno grāmatu par Rīgas cirka vēsturi / Raksts (lsm.lv)

Turpinām stāstīt par “Nākotnes Atbalsta fonda” aktuālajiem projektiem. Februārī turpinājās darbs gan pie iepriekš apstiprinātajiem projektiem, gan tika izskatīti arī vairāki jauni pieteikumi.

Starp projektiem tuvākajā nākotnē minēsim Rīgas Stradiņa universitātes Starptautisko studentu konferenci “Veselības un sociālās zinātnes”, kas plānota 2024.gada 21.-22.martā Rīgas Stradiņa universitātē.

Janvāra beigās notika vēl viens ievērojams notikums medicīnas jomā: konference veltīta imūnkompetencei un ar to saistītiem jautājumiem. Tajā skaitā kā risināt bieži slimojošo bērnu problēmas; kuri no bieži ieteicamajiem un lietojamiem medikamentiem prasa īpašu uzmanību imūnās veselības kontekstā tematikā, kas nu jau daudzus gadus ir aktuāla gan visu ārstu praksē, gan konkrēti cilvēku veselībā.

“Projekti, kas saistīti ar veselības aprūpi, medicīnas zinātni un atbalstu ārstu darbam, joprojām ir viena no galvenajām fonda prioritātēm. Šodien priekšplānā izvirzās ārstu un ārstniecības personu profesionālā apmācība, iespēja viņiem turpināt izglītību, iegūt jaunas zināšanas un iepazīties ar modernām ārstēšanas metodēm, ko īsteno citās valstīs. Tāpēc profesionālie medicīnas kongresi ir tik svarīgi, un tāpēc mūsu fonds turpinās tiem sniegt savu atbalstu,” stāsta fonda valdes priekšsēdētāja Inga Šīna.

Februāra sākumā izdevniecība “Latvijas mediji” laida klajā Rīgas cirka vēsturei veltītu grāmatu.  Grāmatas izdošanu atbalstīja arī mūsu fonds. Katru gadu sniedzam atbalstu gan mākslas katalogu izdošanai, gan uzziņas un enciklopēdiska rakstura grāmatu sagatavošanai.

Latvijas Nacionālajam mākslas muzejam februārī tika uzdāvināts slavenās latviešu mākslinieces Aleksandras Beļcovas darbs “St. Tropeza”, ko fonds pēc muzeja lūguma iegādājās vienā no Latvijas izsolēm 2023. gada nogalē.

No tuvākajā laikā plānotajiem pasākumiem jāmin latviešu sabiedriskā darbinieka, pirmā neatkarīgās Latvijas prezidenta Jāņa Čakstes dēla Konstantīna Čakstes memoriāla piemiņas akmens atklāšana, kas tika uzstādīts bijušās nacistu koncentrācijas nometnes teritorijā, kur viņš pavadīja savas pēdējās dienas.

No jaunajiem valdes apstiprinātajiem projektiem jāmin divi, kas saistīti ar talantīgu radošu jauniešu atbalstu. Tas ir festivāls Artissimo, ko Hermaņa Brauna fonds regulāri rīko jau daudzus gadus, kā arī apmācības programmas jaunajiem latviešu talantīgajiem mūziķiem.

Turpinām sniegt morālu un praktisku palīdzību Ukrainai un ukraiņu bēgļiem Latvijā. Veiksmīgi ir noslēgusies rehabilitācijas programma 25 ukraiņu bērniem no kara plosītajiem reģioniem, kuri Jūrmalā izgāja psiholoģiskās rehabilitācijas un ārstēšanas programmu. Kā jau ziņojām iepriekš, viņu braucienu uz Latviju finansēja fonds.

24.februārī Latvijas Nacionālajā bibliotēkā norisinājās latviešu un ukraiņu dziedātāju un mūziķu apvienotais muzikālais pasākums “Kopā ar Ukrainu”, lai paustu Ukrainas tautai savu solidaritāti un atbalstu. Ukrainas vēstniecība uz pasākumu uzaicināja arī mūsu fonda pārstāvjus, izsakot pateicību par regulāru palīdzību ukraiņu tautai. Pasākumā piedalījās fonda valdes priekšsēdētāja Inga Šīna.

Nākotnes Atbalsta fondā viesojās biatlonists Andrejs Rastorgujevs, kurš Pasaules čempionātā biatlonā izcīnījis sudraba medaļu 15 kilometru sacensībās ar kopējo startu. Tas ir sportista augstākais panākums karjerā un labākais rezultāts Latvijas biatlona vēsturē.

Andrejs izteica savu pateicību Nākotnes Atbalsta fondam par finansiālo atbalstu un ticību sportista panākumiem.

Nākotnes Atbalsta fonda Valdes priekšsēdētāja Inga Šīna, apsveicot Andreju, piebilda: “Sporta atbalsta projekti aizņem ievērojamu daļu no mūsu fonda projektu portfeļa. Tie ir ļoti dažādi – gan budžeta, gan uzdevumu ziņā. Galvenokārt mūsu atbalsts ir saistīts ar bērnu sportu un talantīgu jauno sportistu apmācību. Vēl viena projektu daļa attiecas uz valstsvienību atbalstu un lieliskiem individuālajiem sasniegumiem sportā.

Esam ļoti gandarīti, kad sportisti, kuri dažādos karjeras posmos saņēmuši mūsu fonda atbalstu, gūst lieliskus un spilgtus panākumus. Andreja Rastorgujeva “Pasaules sudrabs” ir lielisks piemērs lielām sportiskām uzvarām, kas ikvienam Latvijas iedzīvotājam dod pamatu lepoties ar savu valsti un kļūst par stimulu izvirzīt sev lielus ambiciozus mērķus. Apsveicam Andreju un vēlam mūsu lieliskajam sportistam jaunus sasniegumus!”