Par labdarības jēgu un pozitīvo devumu sabiedrības attīstībā – saruna ar “Nākotnes Atbalsta fonda” vadītāju Ingu Šīnu un kardiologu, Latvijas Universitātes profesoru Andreju Ērgli.

Kā jums abiem šķiet – kāda vispār ir jēga no labdarības?

Inga Šīna (I. Š.): Manā skatījumā tai ir vairākas jēgas. Viena – labdarība palīdz tur, kur nav aizsniegušās valdības, valsts vai pašvaldības rokas. Mēs zinām, ka vienmēr paliek tādas jomas, kurām ir vajadzības, taču tās kādu iemeslu dēļ nav finansētas. Nevis tāpēc, ka šīs vajadzības būtu mazāk aktuālas, bet daudzu citu iemeslu dēļ – visiem nepietika naudas, nepamanīja, vajadzība nebija aktualizēta, kāds cits izkonkurēja un tā tālāk. Šādā brīdī un situācijā talkā nāk privātie labdari, kuri mēģina šos jautājumus risināt. Vēl viena nozīmīga labdarības jēga ir empātijas veidošana, ja tā var teikt, sabiedrības “audzināšana”, rādot labo paraugu. Tāpēc, kad runājam par labdarību kā labākas pasaules veidotāju, tas nebūt nenozīmē pārspīlētu kāda atsevišķa projekta lomas novērtējumu, bet drīzāk šo otro aspektu –  tā mēs cenšamies atvērt acis arī citiem. Parādot ar savu piemēru, ka ar naudu, ar peļņu var rīkoties arī šādi.

Andrejs Ērglis (A. Ē.): Es arī gribētu runāt par divām labdarības dimensijām, taču mazliet ar citu skatu. Viena dimensija ir tā, ko var nosaukt par emocionālo labdarību. Runa ir par sabiedrības domāšanu un funkcionēšanu, kur labdarībai, izpalīdzēšanai ir absolūti izšķiroša loma. Bez tās sabiedrība nemaz nevarētu pastāvēt. Un, jo sabiedrība ir attīstītāka, jo cilvēki kļūst sociāli atbildīgāki. Tas ir emocionāls stāvoklis, apzinoties, ka reālajā dzīvē nepastāv pilnīga vienlīdzība un veiksmīgākie tāpēc cenšas palīdzēt mazāk veiksmīgajiem. Šādā izpratnē labdarība ir cilvēcīguma izpausme.

Vai mēs varam runāt par to, ka cilvēki Latvijā kļūst cilvēcīgāki, atbildīgāki?

A. Ē.: Cilvēki Latvijā vienmēr ir bijuši ļoti atbildīgi. Latviešu literatūras klasika – no Blaumaņa līdz Jaunsudrabiņam – rāda šos cilvēcīguma piemērus. Tā tas ir bijis vēsturiski un arī tagad – Ukrainas karam sākoties, Latvijas iedzīvotāji bija gatavi ziedot, ārsti devās uz turieni glābt dzīvības, cilvēki savās ģimenēs uzņēma bēgļus. Līdzīgi ar ziedojumu akcijām, kas ik pa brīdim notiek, lai palīdzētu kādam cilvēkam Latvijā. Ja mērķis ir saprotams un pamatots, nauda gandrīz vienmēr tiek saziedota samērā īsā laikā.

I. Š.: Jā, tas noteikti ir gājis plašumā, jo, kad fonds uzsāka darbu, šāda labdarības kultūra vēl nebija iedzīvināta. Tagad ir citādi – mēs dažiem projektiem spējam saziedot lielas summas dažu dienu laikā. Taču 2000. gadu pirmajā pusē šie procesi vēl bija sākumposmā, jēdziens “sociālā atbildība” tika uztverts kā tukšs sauklis, un pirmās labdarības organizācijas ar savu paraugu sāka šo domāšanu pamazām mainīt. Tagad viss notiek daudz straujāk. Otra lieta – mēs piedāvājam fonda infrastruktūru izmantot arī saviem partneriem, kuri var ar mūsu starpniecību realizēt kādus savus labdarības projektus. Nav pašiem jādomā, kur šī nauda nonāks, kā to pārskaitīt tālāk un citām lietām. Katru gadu šo iespēju izmanto desmitiem uzņēmumu un privātpersonu.

Ja runājam par veselības aprūpi – vai šīs labdarības akcijas vispār kaut ko maina un ietekmē uz milzīgo vajadzību fona?

A. Ē.: Protams! Kopš deviņdesmitajiem daudzas lietas ir būtiski mainījušās, taču, kad sākās sadarbība ar “Rietumu Bankas Labdarības fondu”, saņēmām atbalstu tādu lietu iegādei, bez kurām mēs vienkārši nevarējām iztikt. Bija ieguldījumi palātu remontos, kam tolaik nepietika naudas, arī medicīnas personāla apmācībā. Šeit jāuzsver, ka nozīmīga ir labdarības organizāciju vai atsevišķu ziedotāju izpratne par konkrēto vajadzību. Ja varas gaiteņos dažkārt šādas izpratnes pietrūkst un “izsisties” cauri birokrātijas sienām ir teju neiespējami, tad saprotoši privātie atbalstītāji ļauj ātri un efektīvi risināt kādus jautājumus. Un te mēs nonākam pie otras dimensijas, kas ir tieši saistīta ar labdarības izplatību, un tā ir sabiedrības spēja uzticēties, uzticēšanās līmenis cilvēku starpā.

Vai Latvijā ir dakteri, kuri paši ziedo?

A. Ē.: Ir. Šī profesija ļauj izglītotiem un profesionāli pieredzējušiem speciālistiem samērā labi nopelnīt, tāpēc zinu, ka daudzi mani kolēģi ir arī ziedotāji dažādām vajadzībām. Tomēr lielākoties tas notiek diskrēti, nekādu publicitāti par to neviens neveido. Zināmākie gadījumi pēdējā laikā saistās ar ārstiem, kuri labprātīgi devušies strādāt uz Ukrainu, ziedojot savu laiku un enerģiju šajā šausmīgajā Krievijas agresijā cietušajiem cilvēkiem. Ārsti, tāpat kā citu profesiju pārstāvji, ir ziedojuši naudu dažādām palīdzības programmām Ukrainai. Domāju, ka visi šie piemēri – gan lielu organizāciju atbalsts, gan privātpersonu ziedojumi – audzina sabiedrībā empātiju. Tas ir nozīmīgs labdarības devums, jo faktiski rāda citiem piemēru, paplašina labdarības kustībā iesaistīto cilvēku skaitu. Ilgākā laikā tam noteikt būs vēl papildu efekts, jo empātija, citu cilvēku novērtēšana un atbalsta sniegšana tiks ieaudzināta jau ģimenēs. Tātad runa ir par vērtību, kuru cilvēki pieņem kā savu un nodod tālāk – saviem bērniem.

Labi. Bet vai tiešām ir tā, ka labdaris neko negaida pretī?

I. Š.: Labdaris visvairāk gaida to, ka ziedotā nauda spēs atrisināt problēmu, kurai tas ziedojis. Vai tad jebkurš negaida sava darba augļus? Un tas, ka es redzu – mūsu ziedojums ir kaut ko atrisinājis –, tas taču rada gandarījumu. Citos gadījumos, kad notikusi kāda traģēdija vai steidzami jāglābj dzīvības, mēs ziedojam un neko īpaši negaidām. Ko gan tur vispār varētu gaidīt? Ja runājam, piemēram, par publicitāti, es neredzu nekādu jēgu no kādām slavinošām uzrunām vai videoklipiem. Redzu, ka jēga no labdarības publicitātes ir tad, ja tā iedrošina un mudina arī citus iesaistīties labdarības kustībā. To es gaidu. Atceros, mēs uzzinājām par daudzo ugunsdzēsības depo katastrofālo stāvokli. Mēs finansējām remontdarbus dažos no tiem, kas bija tāds uzskatāms, “aptaustāms” labdarības rezultāts. Zinu, ka arī citas organizācijas vēlāk ziedoja remontiem. Lūk, šāda notikumu attīstība, kad no viena gadījuma izveidojas vesela kustība, ir tas, ko gaidu visvairāk. Tāpat notika ar medicīniskās aparatūras iegādi slimnīcām. Mēs nopirkām pirmos neiznēsāto bērnu inkubatorus Bērnu slimnīcai. Un pēc tam jau daudzas organizācijas pirka un ziedoja iekārtas slimnīcām.

Vai tomēr nav tā, ka uz projektiem, kuros būs laba publicitāte, ziedotāji “stāv rindā”, bet uz pārējiem kādu ziedotāju atrast ir grūti?

A. Ē.: Nevaru atbildēt par visu medicīnas nozari, kur nu vēl citām jomām, bet, manuprāt, te būtu jārunā par citu problēmu. Ne vienmēr labdarības projektu pieteicēju nodomi ir tie paši godprātīgākie. Tāpēc privātie ziedotāji un arī organizācijas dažkārt prasa padomu, jo īsti nesaprot, cik konkrētais lūgums tiešām ir aktuāls un adekvāts. Tā ir sarežģīta lieta, kas prasa īpašas zināšanas par konkrēto nozari. Bet, atgriežoties pie labdarības kā sociālas parādības plašākā kontekstā, labdarība ir mūsu dzīves vidi veidojošs elements. Šī vide kļūst labvēlīgāka un patīkamāka tad, ja cilvēki apzinās, ko nozīmē būt empātiskam, cieņpilnam, ko nozīmē palīdzēt, atbalstīt. Un šo labvēlīgāko vidi jau “saņem” atpakaļ arī pats labdarības veicējs. Par sabiedrības briedumu liecina tas, ka došana un dalīšanās ir pašsaprotams process, kas notiek it kā pats no sevis.

I. Š.: Gribu piebilst par publicitāti. Ir labdarības projekti, kuriem publicitāte nāk par labu, padara šos projektus atpazīstamus un risina kādus mērķus. Piemēram, mūsu fonda projekts “Meklējam sirdsmāsiņu”, kas tiek atbalstīts jau vairākus gadus, tika uzsākts ar mērķi stiprināt medicīnas māsu profesijas prestižu, pasakot medicīnas māsām “paldies” par viņu pašaizliedzīgo darbu. Publicitāte šajā gadījumā ir neatņemama projekta sastāvdaļa, jo tikai tā mēs varam plašākā sabiedrībā aktualizēt jautājumu par medicīnas māsām. Uzsākām šo projektu laikā, kad bija jūtams akūts māsu trūkums, un aicinājām pacientus balsot par labākajām, atsaucīgākajām medicīnas māsām. Domāju, ka sabiedrība sadzirdēja šo aicinājumu un pamanīja šo tik nozīmīgo profesiju un cilvēku – medicīnas māsu.

A. Ē.: Atzinība ir milzīgs motivators, kas palīdz cilvēkam ikdienas darbā – vienalga, vai tas būtu ārsts, medicīnas māsa vai skolotājs. Ņemot vērā, ka medicīna un izglītība ir stratēģiski svarīgas, valstij ļoti nozīmīgas nozares, šeit atzinības izteikšana ir vajadzīga. Medicīna, piemēram, operācijas veikšana, ir milzīgas komandas kopdarbs, kur izšķiroši svarīga ir katra cilvēka attieksme. Tāpēc katrs projekts, ko šajā virzienā veic labdarības organizācijas vai privātie ziedotāji, ir nozīmīgs un atstāj pozitīvu ietekmi. Nu, kaut vai tāds vēsturisks piemērs kā mecenāta Kristapa Morberga ziedojums 20. gs. 20. gados, visu savu nekustamo īpašumu atstājot Latvijas Universitātei (LU). Šis ziedojums ilgst jau simts gadus, jo Morberga stipendijas studenti saņem vēl šodien, un šis viņa atstātais mantojums tagad ļauj attīstīt LU studiju centru Torņkalnā.

Vai fonds medicīnā ziedo vairākiem nelieliem projektiem vai dažiem, bet sistēmiski nozīmīgiem?

I. Š.: Medicīna ir viena no fonda prioritātēm. Mums ir gan izglītojoša rakstura projekti, gan jau pieminētais medicīnas māsu projekts, gan medicīniskās aparatūras iegādes projekti daudzām Latvijas slimnīcām. Kā nesenākos projektus var minēt skābekļa koncentratoru (tiek izmantoti skābekļa terapijai) dāvinājumu Jūrmalas slimnīcai, plaušu ventilācijas aparātu dāvinājumu Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcai, kā arī mēs turpinām jau pieminēto medicīnas māsu godināšanas projektu.

Ko jūs abi gribētu mainīt, uzlabot labdarības jomā?

I. Š.: Dažkārt ir situācijās, kad mēs gribētu ko atbalstīt, taču to nedrīkstam darīt kāda regulējuma dēļ. Te jāpiemin profesionālais sports, kam mēs tiešā veidā ziedot nedrīkstam. Tas man šķiet nepareizi, jo panākumi sportā jau nav tikai konkrētā sportista vai komandas sasniegums, bet arī stāsts par lepnuma veicināšanu par Latviju mūsu sabiedrībā. Arī – par intereses radīšanu nodarboties ar sportu bērnos. Otra lieta, ko es ļoti gribētu, – lai izglītības programmā tiktu paredzēta vieta labdarībai, turklāt ne tikai teorētiskas sarunas līmenī, bet arī praktiski – apciemojot kādu vietu, kuru var kopīgi sakopt, vai cilvēkus, kuriem vajag palīdzēt. Šāda praktiska darbošanās ieaudzinātu tādu domāšanas modeli – ja man ir iespēja, man ir jādalās, jāpalīdz. Iespējams, tas “nepieliptu” visiem, bet labi jau būtu, ja tas sasniegtu vismaz dažus bērnus katrā klasē. Trešais – medicīnas jomā būtu nopietni jāvērtē, kas notiek paliatīvās aprūpes jomā onkoloģijas pacientiem. Mēs saņemam milzīgi daudz lūgumu pēc palīdzības, tāpēc saprotu, ka šeit kaut kas nav kārtībā, jo pacientu ģimenes pašu spēkiem ar to nevar tikt galā.

A. Ē.: Pilnīgi piekrītu par sportu – tā nedrīkst būt, ka tiek ierobežota labdarība sportā. Bērni, kur redz sev paraugu, kuri sāk nodarboties ar sportu, veido veselīgāku sabiedrību nākotnē. Gan fiziski, gan mentāli, jo sports iemāca būt atbildīgam, iemāca uzticēties komandas biedriem un būt mērķtiecīgam. Manuprāt, tās ir trīs ļoti nozīmīgas kvalitātes jebkurai jomai un nozarei. Tāpēc ieguldījums sportā, tāpat kā medicīnā, kultūrā, izglītība, ir ieguldījums visas sabiedrības attīstībā. Valstij tas būtu jānovērtē daudz spēcīgāk un pamanāmāk, lai iedrošinātu arī citus potenciālos ziedotājus.

Latvijas Sabiedrisko mediju portāls lsm.lv publicējis rakstu par nule iznākušo grāmatu par Rīgas Cirka vēsturi, kuras izdošanu atbalstīja arī mūsu fonds.

Nākamnedēļ ar veloakrobātikas izrādi no Francijas atklās nu jau pilnībā aprīkoto Rīgas cirka ēku. Cirks to ieskandina ar vairākiem notikumiem,  un aizvadītās nedēļas nogalē bija arī grāmatas “Rīgas cirks. Ieskaņa. 1888-1957” atvēršana. To sastādījušas Māra Pāvula un Elvīra Avota.

Grāmata ir ielūkošanās mūsu cirka vēsturē, kas, izrādās, ir ļoti maz pētīta. Patiesībā šī grāmata ir viena daļa no plašāka izdevuma, jo tajā aptvertais laiks ir no mūsu cirka pirmsākumiem līdz 1957. gadam, kad notika pirmā lielā ēkas rekonstrukcija. Tiek solīts arī turpinājums, kas  pievērsīsies arī tālākajam laikam.

Cirks Eiropā vispār aizsācies 18. gadsimtā Anglijā. Latvijas teritorijā pirmie cirki viesojas 19. gadsimta sākumā. Bet 1888. gadā uzceļ jau stacionāru cirku Rīgā. To izdara cirka mākslinieks un uzņēmējs, zirgu dresētājs Alberts Salamonskis, Rīgā ieradies no Prūsijas. Cirks ātri kļūst par nozīmīgu izklaides vietu. Līdz ar to parādās arī pirmie vietējā cirka profesionāļi – cīkstoņi, faķīri, zvēru dresētāji.

Grāmata plašāk iepazīstina gan ar cirka attīstību, darbību, gan arī slavenākajām personībām. Lielāko daļu no tām varam apskatīt arī fotogrāfijās.

Salamonskim izdevās cirku izveidot ļoti ātri, un sava loma tajā bija viņa personības īpašībām – līdzās milzīgai enerģijai viņam piemita stūrgalvība un arī laba deva bezkaunības, viņš daudz nerēķinājās ar dažādām Rīgas kungu iebildēm un prasībām, un viņam patiešām izdevās panākt savu.

Grāmatā publicēta kāda reklāmas sleja žurnālā, kurā redzam, kādu izrādi cirks piedāvā 1925. gadā. Tā tiek solīta kā grandioza ar pirmklasīgiem artistiem, viņu vidū ir Maksimiliano Trucci – “indusu žongliers, muzikaliski ekscentriķi, dresētu suņu teatrs un dresētu papagaiļu teatrs un vēl citi numuri”.

Šajos gados cirka mākslinieki izvēlas ārzemnieciskus pseidonīmus. Piemēram, Jūlijs Skrastiņš, pirmais zināmais latviešu burvju mākslinieks, sevi dēvē – Sanmartino di Kastroca. Varam uzzināt dažus viņa trikus – piemēram, “uz skatuves stāv galdiņš, uz tā galvaskauss, ko publika var apskatīt. Kastroca izdala kārtis. Saņemot tās atpakaļ, noliek tās galvaskausam priekšā, un pēc dažām minūtēm ģindenis sāk runāt, nosaucot publikas izvilktās kārtis”. Publika ir stāvā sajūsmā.

Bet ir arī kāds vīrs, ko dēvē par latviešu cirka tēvu un celmlauzi, un tas ir Miforts Reims, īstajā vārdā Trofims Meiers. Ļoti populārs un pieprasīts cīkstonis, viņa slavenākais triks bijis žonglēšana ar svaru bumbām uz nostieptas troses. Grāmatā viņš visā savā krāšņumā un spēcīgajā varenībā redzams arī fotogrāfijās.

Cīkstoņi savulaik vispār cirkā bijuši ļoti populāri, viņiem bijušas sadalītas arī lomas – varoņi, komiķi vai ļaundari. Viens no slavenākajiem pozitīvo varoņu lomu tēlotājiem bijis Jānis Leskinovičs, bet sliktais tēls – cīkstonis ar pseidonīmu Karašs. Viņš satricinājis skatītājus tik tālu, ka tie viņam metuši ar kartupeļiem un sapuvušiem tomātiem.

Ar spēka numuriem uzstājušās arī dāmas. Un viņu vidū – slavenākā – Dora Kliča, saukta “Sieviete-herkuless”.

Grāmatā iepazīstam arī klaunus – Ripsi un Pipsi. Viņi dēvēti par viskošāko un skandalozāko klaunu duetu, priekšnesumi balstījās satīriskās kuplejās ar tiešām atsaucēm uz aktualitātēm politikā un kultūrtelpā, daudzi no viņiem dabūja trūkties, bet publika viņus ļoti mīlēja.

Bet pats slavenākais un klasiskākais klauns bija tā sauktais Baltais klauns Rolands, īstajā vārdā Kazimirs Plučs. Daudz plašāk par viņu un citām personībām var uzzināt grāmatā. Tā vēsta arī par laiku, kad Salamonska cirks kļuva par Rīgas cirku un “Sojuzgoscirk” sistēmas daļu.

Autore Baiba Kušķe (Latvijas Radio Ziņu dienesta korespondente)

 

«Indusu žongliers un muzikaliski ekscentriķi» – šķiram vaļā jauno grāmatu par Rīgas cirka vēsturi / Raksts (lsm.lv)

Turpinām stāstīt par “Nākotnes Atbalsta fonda” aktuālajiem projektiem. Februārī turpinājās darbs gan pie iepriekš apstiprinātajiem projektiem, gan tika izskatīti arī vairāki jauni pieteikumi.

Starp projektiem tuvākajā nākotnē minēsim Rīgas Stradiņa universitātes Starptautisko studentu konferenci “Veselības un sociālās zinātnes”, kas plānota 2024.gada 21.-22.martā Rīgas Stradiņa universitātē.

Janvāra beigās notika vēl viens ievērojams notikums medicīnas jomā: konference veltīta imūnkompetencei un ar to saistītiem jautājumiem. Tajā skaitā kā risināt bieži slimojošo bērnu problēmas; kuri no bieži ieteicamajiem un lietojamiem medikamentiem prasa īpašu uzmanību imūnās veselības kontekstā tematikā, kas nu jau daudzus gadus ir aktuāla gan visu ārstu praksē, gan konkrēti cilvēku veselībā.

“Projekti, kas saistīti ar veselības aprūpi, medicīnas zinātni un atbalstu ārstu darbam, joprojām ir viena no galvenajām fonda prioritātēm. Šodien priekšplānā izvirzās ārstu un ārstniecības personu profesionālā apmācība, iespēja viņiem turpināt izglītību, iegūt jaunas zināšanas un iepazīties ar modernām ārstēšanas metodēm, ko īsteno citās valstīs. Tāpēc profesionālie medicīnas kongresi ir tik svarīgi, un tāpēc mūsu fonds turpinās tiem sniegt savu atbalstu,” stāsta fonda valdes priekšsēdētāja Inga Šīna.

Februāra sākumā izdevniecība “Latvijas mediji” laida klajā Rīgas cirka vēsturei veltītu grāmatu.  Grāmatas izdošanu atbalstīja arī mūsu fonds. Katru gadu sniedzam atbalstu gan mākslas katalogu izdošanai, gan uzziņas un enciklopēdiska rakstura grāmatu sagatavošanai.

Latvijas Nacionālajam mākslas muzejam februārī tika uzdāvināts slavenās latviešu mākslinieces Aleksandras Beļcovas darbs “St. Tropeza”, ko fonds pēc muzeja lūguma iegādājās vienā no Latvijas izsolēm 2023. gada nogalē.

No tuvākajā laikā plānotajiem pasākumiem jāmin latviešu sabiedriskā darbinieka, pirmā neatkarīgās Latvijas prezidenta Jāņa Čakstes dēla Konstantīna Čakstes memoriāla piemiņas akmens atklāšana, kas tika uzstādīts bijušās nacistu koncentrācijas nometnes teritorijā, kur viņš pavadīja savas pēdējās dienas.

No jaunajiem valdes apstiprinātajiem projektiem jāmin divi, kas saistīti ar talantīgu radošu jauniešu atbalstu. Tas ir festivāls Artissimo, ko Hermaņa Brauna fonds regulāri rīko jau daudzus gadus, kā arī apmācības programmas jaunajiem latviešu talantīgajiem mūziķiem.

Turpinām sniegt morālu un praktisku palīdzību Ukrainai un ukraiņu bēgļiem Latvijā. Veiksmīgi ir noslēgusies rehabilitācijas programma 25 ukraiņu bērniem no kara plosītajiem reģioniem, kuri Jūrmalā izgāja psiholoģiskās rehabilitācijas un ārstēšanas programmu. Kā jau ziņojām iepriekš, viņu braucienu uz Latviju finansēja fonds.

24.februārī Latvijas Nacionālajā bibliotēkā norisinājās latviešu un ukraiņu dziedātāju un mūziķu apvienotais muzikālais pasākums “Kopā ar Ukrainu”, lai paustu Ukrainas tautai savu solidaritāti un atbalstu. Ukrainas vēstniecība uz pasākumu uzaicināja arī mūsu fonda pārstāvjus, izsakot pateicību par regulāru palīdzību ukraiņu tautai. Pasākumā piedalījās fonda valdes priekšsēdētāja Inga Šīna.

Nākotnes Atbalsta fondā viesojās biatlonists Andrejs Rastorgujevs, kurš Pasaules čempionātā biatlonā izcīnījis sudraba medaļu 15 kilometru sacensībās ar kopējo startu. Tas ir sportista augstākais panākums karjerā un labākais rezultāts Latvijas biatlona vēsturē.

Andrejs izteica savu pateicību Nākotnes Atbalsta fondam par finansiālo atbalstu un ticību sportista panākumiem.

Nākotnes Atbalsta fonda Valdes priekšsēdētāja Inga Šīna, apsveicot Andreju, piebilda: “Sporta atbalsta projekti aizņem ievērojamu daļu no mūsu fonda projektu portfeļa. Tie ir ļoti dažādi – gan budžeta, gan uzdevumu ziņā. Galvenokārt mūsu atbalsts ir saistīts ar bērnu sportu un talantīgu jauno sportistu apmācību. Vēl viena projektu daļa attiecas uz valstsvienību atbalstu un lieliskiem individuālajiem sasniegumiem sportā.

Esam ļoti gandarīti, kad sportisti, kuri dažādos karjeras posmos saņēmuši mūsu fonda atbalstu, gūst lieliskus un spilgtus panākumus. Andreja Rastorgujeva “Pasaules sudrabs” ir lielisks piemērs lielām sportiskām uzvarām, kas ikvienam Latvijas iedzīvotājam dod pamatu lepoties ar savu valsti un kļūst par stimulu izvirzīt sev lielus ambiciozus mērķus. Apsveicam Andreju un vēlam mūsu lieliskajam sportistam jaunus sasniegumus!”

2023. gada nogalē un 2024. gada janvārī Rietumu Bankas dibinātais labdarības fonds “Nākotnes Atbalsta fonds” turpināja darbu pie vairākiem projektiem, kuriem iepriekš bija piešķīris finansējumu, kā arī izskatīja vairākus jaunus pieteikumus.

No nesen pabeigtajiem projektiem jāmin XI Latvijas Gastroenteroloģijas Kongress ar starptautisku speciālistu dalību, kas notika decembra vidū Rīgā. Līdzās Latvijas ārstiem tās darbā piedalījās lielākie speciālisti un gastroenterologi no Vācijas, Itālijas, Izraēlas, Austrijas, Rumānijas, Polijas, Lietuvas un Ukrainas. Šoreiz foruma uzmanības centrā bija aktuālās problēmas un jaunas metodes zarnu slimību ārstēšanā.

Vēl viens projekts medicīnas jomā ir Pasaules AIDS dienai veltītajā konferencē “HIV – paplašinot terapijas nozares robežas”, kuru decembra sākumā organizēja un veica Rīgas Stradiņa universitāte sadarbībā ar biedrību AGIHAS – atbalsta grupu lietotājiem ar HIV un AI DS slimniekiem. Konferences tēmas aptver dažādas medicīnas jomas ar HIV – citas infekcijas, mātes un bērna veselību, kardioloģiju, psihiatriju, onkoloģiju un retās slimības, neiroloģiju, primāro aprūpi, kā arī HIV un līdzestību.

Savukārt janvāra beigās, Rīgā notika konference “Imūnkompromitēti pacienti: atpazīšana, laboratoriskā diagnostika, ārstēšana, vakcinācija, prognoze”. Konferences organizators ir “Latvijas Infektologu un hepatologu asociācija”.

Finansējums piešķirts arī Autisma atbalsta centram Rēzeknē, kuru atbalstām jau daudzus gadus.

Turpinās darbs, lai atbalstītu Ukrainu un bēgļus, kas atbrauc uz Latviju. Janvāra beigās Latvijā psiholoģiskās rehabilitācijas nolūkos ieradušies 25 ukraiņu bērni; šo braucienu finansēja fonds. Bērnu uzturēšanās Latvijā programmas pasākumos piedalījās arī Ukrainas prezidenta kundze Olena Zelenska.

Ziemassvētku laikā fonda darbinieki organizēja dāvanu vākšanu bērniem no maznodrošinātām ģimenēm un organizācijām. Tika savāktas vairāk nekā 100 dāvanas. Galvenā daļa tika nogādāta Rīgas Ukraiņu vidusskolā, kur tās tika pasniegtas bēgļu ģimeņu bērniem, Vaivaru rehabilitācijas centram un Varakļānu pilsētas sociālajam centram.

Fonds apmaksāja svētku cienastus un ziemassvētku dāvanas arī biedrības “Latvijas bērniem ar kustību traucējumiem” janvāra sākumā rīkotajā pasākumā Rīgā.

Pēc Latvijas Nacionālā mākslas muzeja lūguma fonds vienā no Latvijas izsolēm iegādājās 20.gadsimta 20.gados tapušo Aleksandras Beļcovas darbu “St.Tropeza”. Šī glezna tika uzdāvināta muzejam ekspozīcijas papildināšanai.

Ir uzsākts darbs pie akcijas “Meklējam sirdsmāsu”, kuras laikā “Nākotnes Atbalsta fonda” naudas balvas saņem labākās medmāsas, kuras izvēlētas pacientu un slimnīcu darbinieku balsojumā.

Nākotnes Atbalsta fonda padomes locekle Jeļena Buraja un fonda valdes priekšsēdētāja Inga Šīna piedalījās Ukrainas atbalstītāju un ziedotāju tikšanās reizē ar šīs valsts pirmo lēdiju Olenu Zelensku. Šī tikšanās Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā ir daļa no Olenas Zelenskas vizītes Latvijā.

Kā pēc tikšanās uzsvēra Jeļena Buraja: “Es izjūtu visdziļāko cieņu par Olenas Zelenskas stingro pozīciju, viņas drosmi un neatlaidību cīņā par Ukrainas neatkarību un brīvību. Kopš kara pirmajām dienām mēs atbalstām Ukrainu un sniedzam praktisku palīdzību tās tautai, bēgļu ģimenēm, bērniem Latvijā. Esam palīdzējuši Rīgas Ukraiņu vidusskolai, izmitinājuši bēgļus, nogādājuši Ukrainas iedzīvotajiem siltās segas un citu nepieciešamo. Tāpat kopā ar Ukrainas vēstniecību esam uzstādījuši Rīgā memoriālo akmeni Holodomora upuru piemiņai, izdevuši bērnu grāmatu ukraiņu valodā un paveikuši daudzus citus darbus. Olenas Zelenskas piemērs iedvesmo mūs un daudzus citus, jo viņa patiesi ir stiprākā sieviete uz mūsu planētas”.

Jeļena Buraja piedaījās arī Rīgā notiekošajā starptautiskajā konferencē “Krievijas karš pret bērniem”, kurā tiek apspriesta situācija ar Ukrainas bērnu deportāciju uz Krieviju un pārrunāti veidi, kā sekmēt viņu atgriešanu dzimtenē.

Foruma plenāro sesiju atklāja Latvijas prezidents Edgars Rinkēvičs, ministru prezidente Evika Siliņa un Ukrainas pirmā lēdija Olena Zelenska, kura piedalījāss arī diskusijā.

Janvārī Nākotnes Atbalsta fonds atsaucās uz Ukrainas vēstniecības aicinājumu nodrošināt finansējumu transportam, lai uz Rīgu varētu atbraukt Ukrainas bērni  ar saviem vecākiem – no ģimenēm, kuras pret viņu gribu kara laikā tika deportētas uz Krieviju. Ukrainas viesi piedalās pašlaik notiekošā konferencē “Krievijas karš pret bērniem”

Konferences video: https://www.youtube.com/watch?v=By4n6dCXxZE

Latvijas sabiedrisko mediju portālā www.lsm.lv sācies fināla balsojums, kurā tiks noskaidroti prestižā konkursa “Kilograms kultūras 2023” uzvarētāji. Balsot par saviem favorītiem var līdz 31. janvāra pusnaktij. Apbalvošanas ceremonija paredzēta 16. februārī, kad tiks atklāti gada laureāti. Vairāk informācijas par šo tēmu var atrast šeit:

https://www.lsm.lv/raksts/kultura/kilograms-kulturas/22.01.2024-atklats-sabiedrisko-mediju-gada-balvas-kultura-kilograms-kulturas-finala-balsojums.a539271/

Konkursa uzvarētāji tiks noteikti 10 kategorijās. Lūdzu, ņemiet vērā, ka balsojuma sarakstā ir iekļauti arī divi pasākumi, kurus 2023. gadā atbalstīja mūsu labdarības fonds – “Nākotnes Atbalsta fonds”.  Tie ir:

  1. Kategorija “Vizuālā māksla”. Starptautiski atzītā latviešu dizainera Germana Ermiča pirmā personālizstāde Latvijā “Plūstoši” Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā.

https://www.lsm.lv/raksts/kultura/maksla/13.04.2023-plustosi-dizainera-germana-ermica-pirma-personalizstade-latvija.a504689/

  1. Kategorija “Popkultūra”. Izstāde “Snīkeri: eko x ego” Paula Stradiņa medicīnas vēstures muzejā.

https://www.lsm.lv/raksts/kultura/kulturtelpa/snikeri-snikeri-kedas-sunas-riepas-reperi-rehabilitacija-pardomas-pec-izstades-snikeri-eko-x-ego.a498985/

“Esam ļoti gandarīti, ka mūsu fonda atbalstītie projekti iekļuva tik cienījama konkursa finālā. Jo patīkamāk ir tas, ka mēs runājam par notikumiem mūsdienu kultūrā, kas notiek mūsu acu priekšā un ļoti interesē mūsu līdzpilsoņu jaunākās paaudzes. Kultūras attīstība, talantu un viņu projektu atbalstīšana, jaunu spilgtu sasniegumu popularizēšana – tas viss ir bijis un paliek fonda uzmanības centrā. Esam atvērti pārdrošāko un ambiciozāko ideju apspriešanai,” stāsta “Nākotnes Atbalsta fonda” valdes priekšsēdētāja Inga Šīna.

Aicinām visus iepazīties ar “Kilograms kultūras 2023” nominantu sarakstu, izdarīt izvēli gudri un balsot ar prieku!

Pēdējo mēnešu laikā fonds ir atbalstījis vairākus noderīgus un nozīmīgus pasākumus medicīnas jomā.

Fonds piešķīra finansējumu XI Latvijas Gastroenteroloģijas Kongresa rīkošanai, kas notika decembra vidū Rīgā. Ārzemju viesu vidū piedalījās ievērojami speciālisti un gastroenterologi no Vācijas, Itālijas, Izraēlas, Austrijas, Rumānijas, Polijas, Lietuvas un Ukrainas. Šoreiz foruma uzmanības centrā bija aktuālās problēmas un jaunas metodes zarnu slimību ārstēšanā.

Vēl viens Latvijas medicīnai nozīmīgs un mūsu fonda atbalstīts pasākums ir Pasaules AIDS dienai veltītā konference “HIV – paplašinot terapijas nozares robežas”, kuru decembra sākumā organizēja un rīkoja Rīgas Stradiņa universitāte sadarbībā ar biedrību AGIHAS – atbalsta grupu inficētajiem ar HIV un AIDS slimniekiem. Konferences tēmas aptver dažādas medicīnas jomas ar HIV –mātes un bērna veselību, kardioloģiju, psihiatriju, onkoloģiju un retās slimības, neiroloģiju, primāro aprūpi.

Savukārt janvāra beigās, Rīgā notiks konference ārstiem: “Imūnkompromitēti pacienti: atpazīšana, laboratoriskā diagnostika, ārstēšana, vakcinācija, prognoze.” Konferences organizators ir “Latvijas Infektologu un hepatologu asociācija”. Galvenokārt tiks apskatīti ikdienas praksē svarīgi imūnkompetences jautājumi, imūntolerance un autoimunitāte, sēnīšu un venēriskās slimības, kuru biežums diemžēl pēdējos gados pieaug. Tiks pārrunāta Covid-19 saikne ar imūnkompetenci.

“Fonda uzmanības centrā vienmēr ir bijuši un paliek projekti medicīnas jomā. Gadiem ilga sadarbība mūs saista ar Bērnu klīnisko universitātes slimnīcu, Paula Stradiņa klīniskā universitātes slimnīcu, citām klīnikām un ārstniecības iestādēm valstī, Latvijas Ārstu biedrību, Latvijas Māsu asociāciju un citām organizācijām. Mēs redzam, kāds progress šajos 20 gados ir noticis Latvijas medicīnā un kā mainījušās tās vajadzības.

Šodien priekšplānā izvirzās ārstu un ārstniecības personu profesionālā apmācība, iespēja viņiem turpināt izglītību, iegūt jaunas zināšanas un iepazīties ar modernām ārstēšanas metodēm, ko īsteno citās valstīs. Tāpēc profesionālie medicīnas kongresi ir tik svarīgi, un tāpēc mūsu fonds turpinās tiem sniegt savu atbalstu,” saka Inga Šīna, valdes priekšsēdētāja.

Šonedēļ fondā viesojās viena no labākajām Latvijas sportistēm, distanču slēpotāja Patrīcija Eiduka.

Patrīcija atnāca pateikt sirsnīgu paldies Nākotnes Atbalsta fondam, kurš kopš pagājušā gada viņu atbalsta, palīdzot sportistei attīstīties un izcīnīt jaunas uzvaras, pārstāvot Latviju starptautiskajā līmenī.

Nākotnes Atbalsta fonda valdes priekšsēdētāja Inga Šīna apsveica Patrīciju ar viņas panākumiem, kuri patiesi kļūst arvien iespaidīgāki!

Savos 23 gados Patrīcija ir sasniegusi ļoti daudz. Viņa ir piedalījusies četros Pasaules čempionātos, un 2023. gada Pasaules čempionātā Planīcā ieguva 11. vietu skiatlonā, kas ir Latvijas slēpotāju augstākā vieta šādās sacensības. Šogad viņa piedalās “Tour de Ski” sacensībās, kur janvāri kopvērtējumā jau izcīnīja astoto vietu.

Patrīcija ir ļoti mērķtiecīga sportiste, kuras apņēmība un neatlaidība var būt par piemēru mums visiem – ne tikai tiem, kuri nodarbojās ar sportu, bet ari tiem, kuri ir ļoti tālu no tā. Mēs visi zinām, ka nopietni sasniegumi jebkurā dzīves jomā, tajā skaita gan biznesā, gan sportā, nav iespējami bez grūta ikdienas darba un pašdisciplīnas. Un Patrīcija ir īsts piemērs tam, kā cilvēks saviem spēkiem var virzīties uz priekšu, īstenot savus sapņus un gūt panākumus.

Patrīcija pastāstīja, ka viņa trenējās divreiz dienā, kopumā ne mazāk par 5-6 stundām. Pamata treniņš, protams, ir slēpošana. Tajos periodos, kad Latvijā sniega nav, sportiste trenējās citās valstīs, kurās ir sniega kārta. Ir arī alternatīvie treniņu uz rollerslēpēm pa asfaltu, lai gan tie ir daudz riskantāki, jo bremzēt ar rollerslepēm ir ļoti grūti. Bet arī tas nav viss – lai sasniegtu izcilus rezultātus, Patrīcija nodarbojas arī ar skriešanu, peldēšanu, trenējās svaru zāle. Viņa uzskata, ka ilgtermiņa rezultātiem ir ļoti būtiski pastāvīgi uzturēt sevi labā fiziskā formā, pakāpeniski paaugstinot savu līmeni.

Profesionālo sportistu dzīve tiek stingri kontrolēta ne tikai no treneru, bet arī no uzraugu puses – piemēram, jebkurā dienā, pat nepiedaloties sacensības, viņiem jābūt sasniedzamiem pēkšņai antidopinga kontrolei. Pasaules līmeņa sportisti, pie kuriem jau pieder arī Patrīcija, izjūt lielu psiholoģisko slodzi, jo viņiem ir jāsasniedz arvien labākus un labākus rezultātus. Tāpēc Patrīcija ir ļoti pateicīga saviem atbalstītajiem par to, ka viņi pilnība uzticas viņai un viņas pašas vēlēšanai gūt panākumus.

Bet pats galvenais ir tas, ka Patrīcija patiesi mīl un bauda slēpošanu. Viņa atzīst, ka kopš bērnības viņai nebija jautājuma, ar ko nodarboties. Nākot no slēpotāju ģimenes, viņa ir skatījusies uz saviem vecākiem un sapratusi, ka slēpes būs arī viņas izvēle.

Tomēr Patrīcija domā ilgtermiņā un jau ir izlēmusi arī to, ar ko viņa nodarbosies nākotnē, pēc profesionālās slēpotājas karjeras beigšanas, un ir iecerējusi studēt medicīnu.

Novēlam Patrīcijai jaunus panākumus gan sportā, gan citās dzīves jomās!

Ziemassvētku brīvdienas ir aiz muguras un nu visas svētku dāvanas jau ir atradušas adresātus. Tostarp tās, kuras sagādāja Rietumu Bankas darbinieki un adresātiem nogādāja mūsu labdarības fonds.

Šogad Bankā, zem Ziemassvētku eglītes pirmajā stāvā, tika atstātas vairāk nekā 100 dāvanas bērniem, pensionāriem, invalīdiem. Tās tika nogādātas trīs vietās:

  • uz Rīgas Ukraiņu vidusskolu un sākumskolu – ukraiņu bērniem no bēgļu ģimenēm;
  • Uz Nacionālo rehabilitācijas centru “Vaivari”, ar kuru mūsu labdarības fonds sadarbojas jau daudzus gadus;
  • bet trešā vieta ir vēl viens mūsu ilggadējs partneris – sociālais centrs Varakļānos, kas darbojas ar invalīdiem, vientuļiem pensionāriem un trūcīgām daudzbērnu ģimenēm. Dāvanas tur tika pasniegtas svētku pasākuma laikā šogad, 3. janvārī.

Savukārt 6. janvārī Rīgā biedrība Latvijas Bērniem ar kustību traucējumiem rīkoja savu ikgadējo svētku kopā sanākšanu. Svētku cienastus un dāvanas šim pasākumam arī sagādāja arī mūsu labdarības fonds. Biedrība apvieno gan bērnus ar cerebrālo trieku, gan ar cita veida kustību traucējumiem. Nākotnes Atbalsta fonds sadarbojas ar šo biedrību jau vairāk kā 10 gadus, sniedzot dažāda veida palīdzību.

Nākotnes Atbalsta fonds katru gadu cenšas iepriecināt ziemassvētkos sabiedrības mazaizsargātās iedzīvotāju grupas. Šo gadu laikā esam snieguši atbalstu teju katrā novadā. Gan ar bezmaksas leļļu teātra izrādēm un biļetēm uz koncertiem, gan ar dāvaniņām un saldumu paciņām. Ticam, ka kopīgiem spēkiem varam vairot prieku, labestību un līdzcietību!