20. un 21. jūnijā Paula Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā (Stradiņa slimnīca) jau 21. gadu tika rīkots starptautisks kongress “Baltic Summer”, pulcējot invazīvos kardiologus, sirds ķirurgus un elektrofiziologus no dažādām valstīm, lai praksē un diskusijās dalītos pieredzē.

Ikgadējais Baltijas vasaras kongress “Baltic Summer” ir kļuvis par tradicionālu tikšanās vietu Latvijas un citu Baltijas valstu invazīvajiem kardiologiem, sirds ķirurgiem, elektrofizologiem, ģimenes ārstiem un medicīnas māsām. Jau 21 gadu šis kongress piedāvā unikālu iespēju sadarboties ar izciliem un pasaulē atzītiem speciālistiem no Eiropas, ASV un Japānas. Klātesošie kongresa laikā dalās ar jaunākajām zināšanām, tendencēm un pieredzi, lai izglītotu un informētu kolēģus, stiprinot sirds un asinsvadu slimību ārstēšanas ekspertu komandu Baltijas valstīs.

Kongresa pirmā diena ir veltīta praktiskam darbam operācijās. Šajā dienā četrās operāciju zālēs norisinās sarežģītas sirds operācijas, kuru norise ar pacientu piekrišanu tiek translēta un komentēta tiešraidē. Tas nodrošina kongresa dalībniekiem iespēju sekot līdzi procedūru gaitai un mācīties no reālās prakses.

Kongresa idejas autors un Stradiņa slimnīcas Latvijas Kardioloģijas centra vadītājs profesors Andrejs Ērglis stāsta: “Kongresa laikā veiktajās operācijās piedalās daudzi komandas spēlētāji, demonstrējot dažādu ārstu, ārstu palīgu, māsu un citu speciālistu sadarbību. Kongresa uzdevums ir meklēt arvien jaunus veidus, kā palīdzēt pacientiem pēc iespējas maigākā veidā – ar vismazāko slodzi organismam, ar visīsāko hospitalizācijas laiku un visātrāko atlabšanas posmu. Vēlos uzsvērt, ka šī ir lieliska iespēja arī ģimenes ārstiem iepazīties ar operācijās notiekošo, lai pēc pieredzētā veiksmīgāk nodotu informāciju par operāciju norisi saviem pacientiem.”

Savukārt Nākotnes Atbalsta fonda valdes priekšsēdētāja Inga Šīna norāda: “Jau kopš mūsu fonda darbības sākuma esam atbalstījuši dažādus ar medicīnu un ārstu un māsu tālākizglītību saistītus projektus. Tā ir nenovērtējama pieredze mūsu medicīnas darbiniekiem.”

Kongresa otrā diena ir veltīta jaunu zināšanu un pieredzes prezentācijām un  diskusijām. Vadošie eksperti no Baltijas valstīm, Japānas, Polijas, Čehijas un Somijas dalīsies ar jaunākajiem pētījumiem par dažādām ar kardioloģiju saistītām tēmām. Tiks apspriestas inovācijas medicīnas tehnoloģijās, kā arī sarežģītu gadījumu analīze un praktiski ieteikumi ikdienas darbā. Šī diena nodrošinās dalībniekiem iespēju iegūt dziļāku izpratni un paplašināt savas profesionālās zināšanas, kā arī veidot nozīmīgus kontaktus un sadarbības tīklus ar citiem speciālistiem.

Nākotnes Atbalsta fonds ir piešķīris lielu grantu Latvijas Hokeja federācijai. Līdzekļi ir paredzēti bērnu, jauniešu un junioru atbalstam, kā arī nepieciešamā inventāra un aprīkojuma iegādei.

Mūsu fonds regulāri atbalsta dažādas bērnu un jauniešu sportiskās aktivitātes, jo uzskatām, ka ir svarīgi ievērot veselīgu dzīvesveidu un nodrošināt aktīvu brīvā laika pavadīšanu bērniem. Sniedzam atbalstu gan konkrētiem sporta veidiem kā hokejs, basketbols, futbols, gan arī ar mūsu finansējuma palīdzību tiek ierīkoti visiem bez maksas pieejami sporta un vingrošanas laukumi un āra trenažieri.

“Nākotnes Atbalsta fonds” valdes priekšsēdētāja Inga Šīna saka: “Fonds sadarbojas ar Hokeja federāciju jau daudzus gadus. Kārtējais atbalsts ir paredzēts jauno sportistu atbalstam. Mēs rūpīgi sekojam sportistu attīstībai un sasniegumiem. Ceram, ka fonda atbalsts līdzēs jaunās paaudzes sportistu sagatavošanai un stabilu pamatu izveidei Latvijas hokeja panākumiem”.

 

Kopš pērnā gada beigām 72 bērni ar autiskā spektra traucējumiem saņēmuši valsts atbalstu uzturošajām terapijām. Šogad palīdzību plānots sniegt 100 bērniem. Vecāki norāda – tas ir ne tikai finansiāls atbalsts, bet arī svarīga apziņa, ka bērns nav atstāts viens.

Pērnā gada beigās Bērnu slimnīcas fonds ar Labklājības ministrijas finansējumu uzsāka pilotprojeku, kurā par valsts līdzekļiem bērni ar autiskā spektra traucējumiem var uzsākt rehabilitāciju pie dažādiem bērnam vajadzīgiem speciālistiem.

Kopš pilotprojekta sākuma valsts atbalstu saņēmuši 72 bērni. Šogad kopumā paredzēts palīdzību sniegt 100 bērniem ar autiskā spektra traucējumiem. Lai gan rindā palīdzību gaida vairāk nekā 160 bērnu, ne visi pie atbalsta var tikt. Noteikumos teikts, ka bērnam jābūt līdz 7 gadu vecam un obligāti izgājušam agrīnās intervences programmu ārstniecības iestādē.

Nākotnes Atbalsta fonds jau kopš darbības sākuma ir atbalstījis daudzus ar bērnu veselības uzlabošanu saistītus projektus. Viens no tiem ir ilggadēja sadarbība ar 2012.gadā dibināto biedrību „Autisma atbalsta punkts Rēzeknē”, kur pieejami gan dažādi speciālisti, gan notiek dažādas terapijas un pasākumi. Rēzeknē un Rēzeknes novadā ir vairāk nekā 50 ģimeņu, kurās ir bērni ar īpašām vajadzībām, tāpēc nepieciešams atbalsts dažādu aktivitāšu organizēšanā, lai palīdzētu bērniem atveseļoties un gūt pozitīvas emocijas.

Diemžēl ir jāsecina, ka pašvaldības un valsts finansējums ir nepietiekams kvalitatīvai paredzēto aktivitāšu īstenošanai, jo nepieciešams pašiem algot speciālistus, kuri vadīs nodarbības, bez tam telpa ir jāiekārto bērnu ar īpašām vajadzībām apmācībai. Šos mērķus biedrībai palīdz īstenot mūsu fonds, katru gadu piešķirot finansējumu dažādu projektu īstenošanai.

Par aktualitātēm labdarības jomā kultūrā un mākslā sarunājas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) direktore Māra Lāce un “Nākotnes Atbalsta fonda” valdes loceklis Sergejs Grodņikovs.

Ir skaidrs, ka katrs ziedojums – kādas izstādes tapšanai, mākslas grāmatai vai notikumam mākslā – ir svētīgs tāpēc vien, ka bez ziedojuma tas nenotiktu. Tomēr vispirms gribētu pajautāt, ko labdarība nozīmē un dod plašākā kontekstā?

Māra Lāce (M. L.): Vispirms jau labdarība, nodarbošanās ar labdarību, izraisa plašākas sabiedrības iesaisti dažādos procesos. Tā, manuprāt, ir galvenā labdarības vērtība. To pieredzot un iesaistoties, pieaug cilvēku skaits, kuriem nav vienalga. Tas attiecas uz pilnīgi visām dzīves jomām, procesiem. Jo labdarība ir sava veida labā vēsts, kas uzrunā, pievērš uzmanību gan tam, ka kaut kas nav kārtībā, kaut kas nav atrisināts, gan arī tam, ka kāds to risina. Šajā gadījumā – ziedojot naudu vai kādas citas vērtības. Un te nonākam pie otra aspekta – labdarība spēj risināt ļoti konkrētus jautājumus, cilvēkiem nozīmīgas vajadzības. Gribu uzsvērt, ka finansiāls atbalsts ir viena no formām, jo muzeja gadījumā varam runāt arī, piemēram, par mākslas vērtību dāvinājumiem, kā arī par nemateriālām lietām – arī labs vārds var būt nozīmīgs atbalsts. Es teiktu, ka ziedošana, mecenātisms un labdarība dara sabiedrību labāku.

Sergejs Grodņikovs (S. G.): Māksla un kultūra jau vēsturiski ir bijis viens no virzieniem, kuru savulaik mērķtiecīgi atbalstīja banka, vēlāk bankas dibinātais Labdarības fonds. Pirmkārt, tāpēc, ka māksla mums pašiem ir bijusi un ir ļoti tuva. Milzīga vērtība, kuru gribam padarīt pieejamu un saprotamu plašākai sabiedrībai. Otrkārt, tāpēc, ka tieši mākslā un kultūras projektos var panākt  plašākas sabiedrības iesaisti – cilvēki pamana, ka kāds ir atbalstījis izstādi, mākslinieku, kolekciju, un saprot, ka tas ir kas svarīgs, mums visiem nozīmīgs. Šī funkcija mums kā labdarības organizācijai vienmēr ir bijusi svarīga. Sadarbības projekti ar LNMM ir spējuši izraisīt interesi, rezonansi, tāpēc mēs sadarbību turpinām jau daudzus gadus.

Jūs muzeju vadāt no 2001. gada. Kas šajos 20 gados ir mainījies labdarības jomā?

M. L.: Te jānošķir divas dažādas pieejas attiecībā pret kultūras institūcijām vispār. Ir Eiropā izplatīta pieeja, ka tā galvenokārt ir valsts un pašvaldību atbildība – saglabāt, izglītot, pētīt. Tāpēc valsts finansē attiecīgas institūcijas, bet uzņēmumi vai privātpersonas iesaistās kā atbalstītāji. Un ir ASV pieeja, kur šo milzīgo procesu lielā mērā paveic privāti muzeju, galeriju un citu institūciju dibinātāji. Protams, ir arī valsts dibināti muzeji Vašingtonā, taču kopumā tā ir turīgu uzņēmēju iniciatīva, un pamatu pamatā tā ir labdarība, kas dažkārt varbūt kļūst arī par papildu biznesu. Latvijā, tāpat kā daudzviet Eiropā, muzeji ir veidojušies pēc valsts vai pašvaldību iniciatīvas, kas uzņemas pilnu atbildību par šo institūciju turpmāko darbību un attīstību. Te ir interesantas paralēles ar Latvijas Nacionālo mākslas muzeju, kura pirmsākumi saistās ar privātu kolekcionāru dāvinājumu Rīgas pilsētai. 19. gadsimta otrajā pusē tika dibināta Rīgas Mākslas veicināšanas biedrība, lai popularizētu tēlotājmākslu, rīkotu izstādes un veicinātu mākslas attīstību Baltijā. Telpas īrēja dažādās vietās, un tikai 1903. gadā tika likti pamati tagadējai Nacionālā mākslas muzeja ēkai (toreiz Rīgas pilsētas mākslas muzejs), kas durvis vēra 1905. gada septembrī. Un 20. gados Rīgā pastāvēja divi mākslas muzeji – Rīgas pilsētas un valsts dibinātais, jo jaundibinātajai Latvijai bija vajadzīgas visas tās institūcijas, kas raksturo neatkarīgu valsti. Mākslas darbus iepirka un kolekcijas veidoja Rīgas pilsēta un valsts, un tikai dažos retos gadījumos var runāt par mākslas darbu dāvinājumu. Tātad kaut kas bija mainījies. Protams, padomju gados bija pavisam cita situācija, lai gan atsevišķi dāvinājumi tika saņemti arī tad. Pēc neatkarības atgūšanas, deviņdesmitajos gados, dāvinājumi – gan finansiāli, gan mākslas – tika saņemti no latviešiem ārvalstīs, kuri faktiski arī kļuva par pirmajiem mākslas un kultūras dzīves atbalstītājiem. Tolaik tā bija akūti svarīga un nepieciešama lieta, jo valsts finansējums bija ārkārtīgi niecīgs.

S. G.: Gribu tikai papildināt, ka, strādājot labdarības jomā jau vairāk nekā 20 gadu [“Rietumu Banka” ir dibināta 1992. gadā, red.], mēs esam gājuši cauri dažādiem posmiem, kuros, ja tā var teikt, ir rūdījusies mūsu izpratne un attieksme pret ziedošanu un labdarību. Ja sākotnēji tā bija visai haotiska projektu atbalstīšana, kas nonāca bankā caur tās darbiniekiem, tad vēlāk labdarība ieguva zināmu struktūru un mērķtiecību, jo izkristalizējās gan jomas, kurām gribam palīdzēt, gan arī cilvēki un organizācijas, ar kurām gribam sadarboties. Svarīgākais faktors šeit, protams, ir uzticēšanās, tāpēc tajos gadījumos, kad pirmie projekti ir realizēti veiksmīgi, mēs parasti sadarbību esam turpinājuši.

Kas ir mainījies pēdējos gados?

M. L.: Runājot par pēdējo desmitgadi, man jāteic, ka ap 2010. gadu mēs jutām ļoti lielu interesi par ziedošanu, par sadarbības projektiem mākslas jomā. Pēdējo gadu laikā, no 2020. gada, kas sakrīt ar kovida parādīšanos un izplatību, šī interese ir gājusi mazumā. Ir mazāk atbalstītāju, jo gan finansiālu, gan citu apsvērumu dēļ no mūsu partneru loka ir pazuduši vairāki nozīmīgi vārdi, un atsevišķos gadījumos arī labdarības apjoms ir mazāks nekā agrāk. Tomēr ir jāpiemin daži mums ļoti vērtīgi un uzticami partneri, ar kuriem aizvien sekmīgi sadarbojamies, – tā ir “Rietumu Banka” un tās fonds, tas ir mecenāts Jānis Zuzāns, kura vārds saistīts ar “Purvīša balvas” piešķiršanu laikmetīgajā mākslā, arī Borisa un Ināras Teterevu fonds, advokātu birojs “Ellex Kļaviņš” un vēl daži nelielāki ziedotāji. Ar lielu gandarījumu varu teikt, ka ASV tikko ir reģistrēts ziedojumu fonds “American Friends of the Latvian National Museum Inc” Latvijas kultūras organizāciju atbalstam, kas varētu kuplināt LNMM ziedotāju pulku.

Ja runājam par labdarības piešķiršanu un saņemšanu – kas šobrīd ir aktuāli muzejam un kas mākslas jomā ir aktuāli fondam?

M. L.: Te jāņem vērā, kādas ir mūsdienīga muzeja funkcijas un attīstības virzieni. Pirmkārt, muzejs ir mākslas vērtību glabātājs. Otrkārt, muzejs realizē mākslas vērtību pētniecību, un trešā funkcija, kas mūsdienās ir īpaši nozīmīga, – muzejs ir sabiedrības izglītotājs un platforma, kas nodrošina komunikāciju par mākslu. Vienkāršojot varētu teikt, ka muzejs popularizē gan vēsturiski tapušo mākslu, gan laikmetīgos procesus mākslā iespējami plašā sabiedrībā. Ja runā par attīstību, mūsdienīgam muzejam ir jābūt ļoti atvērtam, saprotamam un pieejamam ikviena vecuma apmeklētājiem, kā arī tehnoloģiski attīstītam, jo liela daļa no mūsu izglītojošās funkcijas un komunikācijas ar sabiedrību ir jānodrošina digitāli. Es teiktu, ka labdarība īpaši aktuāla ir tieši šajos virzienos, kas ļauj mākslu padarīt saprotamu un pieejamu, kas ieinteresē cilvēkus par mākslu. Tāpēc, ja tehnoloģiju uzņēmumi saredz kādas sadarbības iespējas, lai mūsu mākslas vērtības padarītu pieejamākas, būsim ļoti priecīgi par ikvienu iniciatīvu.

S. G.: Ja runā par fonda darbību mākslā, mēs parasti uzticamies mākslas nozares profesionāļiem un atbalstām gan mākslas izdevumus, gan izstādes. Svarīgākās vēlmes no mūsu puses ir tas, lai projekts tiktu organizēts kvalitatīvi, lai sabiedrība par to uzzinātu un būtu paveikts galvenais uzdevums – aktualizēt konkrēto mākslinieku vai mākslas virzienu iespējami plašā cilvēku lokā. Protams, esam ļoti priecīgi, ja muzejam izdodas izcelt gaismā kādu mazāk zināmu mākslinieku, kas paplašina mūsu priekšstatus par konkrētā perioda mākslu. Mēs galvenokārt esam bijuši saistīti ar tās mākslas atbalstīšanu, kas tapusi līdz 21. gadsimtam, jo laikmetīgajā mākslā tomēr darbojas vairāki citi atbalstītāji.

Šodien laikmetīgā māksla palikusi bez sava muzeja…

M. L.: Tā ir liela problēma, jo par atsevišķu muzeju laikmetīgajai mākslai tiek runāts jau kopš 2005. gada, un šim muzejam jau bija jābūt. Ir izveidota apjomīga darbu kolekcija, bet tai nav savu māju. Laikmetīgās mākslas muzejs, manuprāt, ir labs piemērs tam, ka ļoti lieli projekti un objekti privātajam kapitālam Latvijas mērogā tomēr nav pa spēkam, jo te jau ir runa par infrastruktūras būvēšanu. Es no sirds priecājos, ka Latvijā ir ambiciozi uzņēmēji, kuri mākslu novērtē un vēlas tai radīt labvēlīgu vidi un apstākļus, taču, piemēram, jauna muzeja izveide ir tāda mēroga iniciatīva, kur bez valsts un pašvaldības tomēr neiztikt. Šobrīd, ņemot vērā, ka atsevišķa muzeja laikmetīgajai mākslai nav un tuvākajā laikā, šķiet, arī nebūs, šī funkcija – stāstīt par norisēm laikmetīgajā mākslā – ir jāuzņemas mums. Taču jāņem vērā, ka muzejs nevar adekvāti darboties tikai pētniecībā, izglītošanā un komunikācijā, paliekot bez telpas, kurā šo mākslu var apskatīt. Aktuālajai, 21. gadsimta, mākslai ir vajadzīgas savas mājas un institūcija, kas ienes un notur laikmetīgo mākslu Latvijas kultūrnorišu ikdienā.

Vai izstāžu zāle “Arsenāls” nevar kļūt par šādu platformu?

M. L.: Tā varētu būt, bet “Arsenāla” esošās telpas šai funkcijai ir par mazu. “Arsenāls” arī ir slēgts renovācijai, un mēs vēl nezinām, kad šis process varētu noslēgties. Turklāt jāapzinās, ka LNMM, kas jau tagad ir milzīga institūcija, kļūtu vēl apjomīgāka. Taču ir skaidrs, ka vajadzīga vieta, kur laikmetīgās mākslas procesi, sarunas, izstādes un lekcijas var notikt nepārtraukti, katru dienu, nevis kampaņveidīgi vai kādu mākslas festivālu ietvaros. Vajadzīgs stratēģisks redzējums no valsts puses, kur un kā šo jomu turpmāk veidosim.

 

Latvijas Nacionālā mākslas muzeja tapšana

Latvijas Nacionālā mākslas muzeja, tāpat kā vairāku citu Rīgas muzeju, pirmsākumi saistās ar ārsta un kolekcionāra Nikolaja Himzeļa vārdu. No viņa dabaszinātnisko un mākslas priekšmetu kolekcijas 1773. gadā izveidoja publisko muzeju (tagad Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs), kurā Mākslas darbu kolekcija 1816. gadā tika izdalīta kā atsevišķs kabinets. Kabinetam dāvāto mākslas darbu vidū atrodamas vairākas gleznas, kuras šodien glabājas muzejā. Nākamais nozīmīgais solis ceļā uz mākslas muzeja izveidi bija 1869. gadā atklātā Rīgas pilsētas gleznu galerija. To veidoja mākslas kolekcionāra Domeniko de Robiani gleznas, kuras 1866. gadā no kolekcionāra iegādājās Rīgas rāte. Savukārt 1870. gadā tika nodibināta Rīgas Mākslas veicināšanas biedrība (Kunstverein). Biedrība un Rīgas pilsētas gleznu galerija darbojās ar kopīgu mērķi – popularizēt tēlotājmākslu, rīkot izstādes un veicināt mākslas attīstību Baltijā.

Laikā no 1879. līdz 1905. gadam Rīgas pilsētas galerijas vajadzībām telpas īrēja. Vairākas reizes tika apsvērts jautājums par telpu izbūvi muzeja vajadzībām un notika vairāki projektu konkursi. Tomēr muzeja ēkas pamatus ielika tikai 1903. gadā, un to atklāja 1905. gada septembrī. Muzeja projekta autors un pirmais muzeja direktors bija vācu tautības arhitekts un mākslas vēsturnieks Vilhelms Neimanis (1849–1919). Jauno muzeja ēku izmantoja Rīgas pilsētas mākslas muzeja un Rīgas Mākslas veicināšanas biedrības vajadzībām. Kolekcijas veidoja galvenokārt Rietumeiropas mākslinieku darbi no Rīgas pilsētas gleznu galerijas. Paralēli pastāvīgajai ekspozīcijai tika rīkotas arī izstādes.

Līdz ar neatkarīgas Latvijas valsts izveidošanu 1918. gadā mainījās arī muzeja mērķi un uzdevumi, pievēršoties nacionālās mākslas mantojuma un tā laika aktualitāšu apguvei. 20. gadsimta 20.–30. gados, kad muzeja direktors bija ievērojamais latviešu gleznotājs profesors Vilhelms Purvītis (1872–1945), iesākās latviešu tēlotājas mākslas kolekcijas mērķtiecīgāka veidošana.  No 1919. līdz 1940. gadam muzeja kolekcija tika papildināta ar 651 vienību, no kurām apmēram divas trešdaļas eksponātu bija latviešu mākslinieku darbi. No 1920. gada Rīgā darbojās arī Valsts Mākslas muzejs Rīgas pilī, kura pamatkodolu veidoja nacionālās mākslas krājums, taču paralēli veidojās arī ārzemju mākslas kolekcija.

1989.gadā Latvijas PSR Mākslas muzeju un izstāžu apvienoto direkciju pārdēvēja par Latvijas Mākslas muzeju apvienību un vienlaikus tika pieņemts jaunais muzeja nosaukums – Valsts Mākslas muzejs (no 2005. – LNMM). No 2013. gada līdz 2015. gadam noritēja LNMM galvenās ēkas rekonstrukcija un paplašināšana. Tika izveidota apakšzemes piebūve ar jaunu izstāžu zāli un krātuvēm, kā arī iegūtas jaunas izstāžu platības muzeja bēniņos. LNMM darbība šobrīd tiek veikta dažādās ēkās: LNMM galvenajā ēkā, mākslas muzejā “Rīgas Birža”, Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā, Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejā, izstāžu zālē “Arsenāls” un Muzeju krātuvē.