Par labdarību ESG kontekstā, tās publicitāti un integrāciju

Inga Šīna, Nākotnes Atbalsta fonda Valdes priekšsēdētāja

Mūsu valstij labdarībai un filantropijai ir ilga vēsture. Jau no pašiem valsts pirmsākumiem ir zināma Anna Vērmane, kura mums ir dāvājusi Vērmanes dārzu, Augusts Dombrovskis, kurš izveidojis Ziemeļblāzmas parku, Kristaps Morbergs, kurš savus lielus īpašumus novēlēja universitātei.

Latvijas valsts vienmēr ir atbalstījusi un veicinājusi labdarību. Drīz pēc neatkarības atjaunošanas mūsu valstī tika pieņemts likums, kas paredzēja nodokļu atvieglojumus uzņēmumiem, kas ziedo. Ja uzņēmums strādāja ar peļņu, tad daļu no aprēķinātā ienākuma nodokļa varēja novirzīt sabiedriskajam labumam. Tas bija ļoti svarīgi, īpaši 1990-2000. gados, kad cilvēki mūsu valstī dzīvoja nabadzībā, ekonomikas reformas vēl nebija paspējušas nest redzamus augļus, un ārvalstu uzņēmumi nesteidzās investēt Latvijā – tas notika vēlāk, pēc iestāšanās ES un NATO.

Vietējie uzņēmēji tolaik galvenokārt bija mazi un pavisam jauni uzņēmumi. Arī valsts budžeta līdzekļi bija nelieli: valsts budžeta izdevumi 1994.gadā bija tikai aptuveni 3 miljardi eiro (2014.gadā – 8,8 miljardi, 2024.gadā – 16,2 miljardi).

Šādos apstākļos veiksmīgiem Latvijas uzņēmumiem pavērās reāla iespēja novirzīt līdzekļus kultūras, sporta atbalstam, sociālo problēmu risināšanai. Lielākā daļa šo resursu tika novirzīta tieši jomām, kuras valsts un pašvaldības vēl nebija sasniegušas. Tā tas darbojās, lai valstī ātrāk panāktu pozitīvas pārmaiņas.

Uzņēmēji izvēlējās no sava skatu punkta svarīgākās problēmas, “balsoja” par tām ar nopelnītajiem latiem, un nauda aizgāja prioritārām vajadzībām – šodien, tepat un blakus. Tas bija “mazo lietu” periods. Projekti bija nelieli, bet aktuāli, redzami un praktiski.

Sociālās problēmas, kultūra, sports… Starp šo jomu projektiem bija reāla konkurence, kas saistīta gan ar ierobežotiem resursiem, gan nepieciešamību filantropam izvēlēties, piemēram, starp palīdzību vecāka gadagājuma cilvēkiem un jauniešiem, starp atbalstu kultūrai un veselības aprūpei, pilsētvides attīstīšanu un grāmatu izdošanu u.c.

Laika gaitā lielākā daļa pretrunu izlīdzinājās. Filantropi ir noteikuši prioritātes, iemācījušies izdarīt izvēli, plānot un novērtēt rezultātus; nozīmīgākajās jomās un projektos parādījās ilgtermiņa, pārbaudīti partneri. Visbeidzot, ir radusies izpratne, ka aktīva un ieinteresēta uzņēmumu attieksme pret labdarību ir kas vairāk nekā tikai korporatīvā pilsoniskā atbildība.

Patiesībā mums rūp cilvēki, izglītība, vide, pilsētvide, medicīna un bērnu drošība. Tie visi ir “ilgtspējīgas attīstības” elementi, par ko šodien tik daudz runā! Mūsdienās ar ilgtspēju izprot horizontāli vērstu pārvaldības praksi starp ekonomikas, sociālās un vides aizsardzības nozarēm, lai efektīvāk risinātu globālās problēmas – klimata pārmaiņas, bioloģiskās daudzveidības mazināšanos, zemes degradāciju, resursu izsīkšanu – un tā rezultātā uzturētu un uzlabotu dzīves kvalitāti ilgtermiņā. Vienkārši agrāk tos dēvēja par sociālajām problēmām, bet mūsdienās tam ir cieša saikne ar ESG filozofiju un praksi. Atgādināšu, ka šajā abreviatūrā ir ietverti trīs principi, kas sabiedrībai ir jāievēro, lai panāktu ilgtspējīgu attīstību: atbildīga attieksme pret vidi (Environmental), sociālā atbildība (Social), laba pārvaldība (Governance).

Mūsdienās ESG principu ievērošana attīstītajās valstīs ir gandrīz norma. Lielie uzņēmumi izvirza ar ESG saistītus mērķus un uzdevumus, izstrādājot stratēģijas, definējot plānus un sniedzot atskaites par ESG ieviešanas sekmēm, veic darbinieku apmācību un informē klientus un partnerus par ESG sasniegumiem. Līdz šim šādai pārvaldības praksei ir bijis ieteikuma raksturs. Šobrīd Valsts kancelejā tiek sagatavotas tiesību normas likumprojektā “Ilgtspējas informācijas atklāšanas likums”, kas izriet no Eiropas Parlamenta un Padomes 2022. gada 14. decembra direktīvas 2022/2464 ES, ar ko attiecībā uz korporatīvo ilgtspējas ziņu sniegšanu groza Regulu (ES) Nr. 537/2014, Direktīvu 2004/109/EK, Direktīvu 2006/43/EK un Direktīvu 2013/34/ES. Tiek paredzēts, ka Latvijā likums stāsies spēkā ar 2024. gada 6. jūliju. “ESG idejas” ir kļuvušas par praktisku spēku, kas veicina pozitīvas pārmaiņas, lai nodrošinātu nepārtrauktību. Labdarība var būt un jau ir viens no šī lielā darba instrumentiem. Jautājums ir cits: kādi ir efektīvi un atbilstoši veidi, lai to integrētu ESG.

Protams, ESG nav par uzņēmumu ieguldījumu labdarībā vai vides stāvokļa uzlabošanā, bet gan par fundamentālām izmaiņām šo uzņēmumu korporatīvajā pārvaldībā. Tomēr saikne šeit ir acīmredzama. Kā liecina kādā valstī veikts pētījums, vairāk nekā 75% korporatīvās labdarības līderu to redz kā iespēju uzlabot korporatīvo ilgtspēju un vides attīstību. Pirms dažiem gadiem tā uzskatīja ne vairāk kā puse.

Korporatīvais sektors jau ir uzkrājis lielu pieredzi labdarībā, pārejot no konkrēta mērķa projektiem un individuālas palīdzības uz ilgtermiņa un lieliem sarežģītiem projektiem, kurus vienatnē īstenot ir grūti. Arvien biežāk parādās labdarības projekti un programmas, kurās nepieciešami jauni partneri, kā arī brīvprātīgie un vietējo kopienu pārstāvji.

2024. gada sākumā arī Nākotnes Atbalsta fonds uzrunāja vairākus Rietumu Bankas klientus un partnerus, aicinot uz sadarbību, pastāstot viņiem par fonda līdzšinējiem projektiem un sasniegtajiem rezultātiem 17 gadu garumā. Šo darbu plānojam turpināt, ceram uz labiem rezultātiem, un esam pārliecināti, ka uzņēmumu ESG principu definēšana un ilgtspējīgas attīstības stratēģiju veidošana to veicinās. Šāda sadarbība noteikti būs vērtīga gan uzņēmumiem, gan fondam.

Tādējādi ESG principu ieviešanā Banka un Fonds iet roku rokā. Banka pildīs ESG attīstības virzītāja lomu, stimulējot klientus. Lai saņemtu aizdevumu vai piesaistītu investoru un, iespējams, piekļūtu kādiem citiem produktiem, klientam būs jāatbilst noteiktām ESG profila prasībām. Fonds nodrošina uzņēmumam pieeju citām platformām – “ekoloģiskajām” un “sociālajām”, radot iespējas dot savu ieguldījumu planētas resursu saglabāšanā.

Šeit vēlos pievērst uzmanību kādam salīdzinoši jaunam un negaidītam labdarības aspektam. Daudzās kultūrās un sabiedrībās vienmēr bijis pieņemts nereklamēt labos darbus, palīdzību un atbalstu trūcīgajiem un vājajiem. Ebrejiem ir pat tāda gudrība: “Ja esi izdarījis labu darbu un par to pastāstījis, tad darbs vairs nav labs.” Citiem vārdiem sakot, labdarība ir īsta, ja neviens par to nezina. Mūsu valsts nesen ieņēma līdzīgu nostāju par šo tēmu, publikācijas par labdarības aktivitātēm pielīdzinot sociālajai reklāmai.

Taču mūsdienu globālās tendences norāda pavisam citā virzienā, mudinot runāt par labdarību un runāt skaļi, īpaši korporatīvo labdarību. Tikai tā var veicināt un attīstīt labdarību, pārvēršot to par sabiedriskās dzīves normu, iesaistot arvien plašākas uzņēmēju aprindas. Starp citu, uzņēmumiem ir daudz lielākas iespējas darboties sabiedriskā labuma mērķim nekā lielākajai daļai privātpersonu.

Ir svarīgi saprast pašiem un paskaidrot citiem: labdarība nav naudas pārskaitīšana par “labiem darbiem”, bet gan sistemātisks, vieds darbs labākas rītdienas veidošanā. Tam ir gan praktisks, gan informatīvs aspekts. Viens no galvenajiem faktoriem tās attīstībā ir informācijas atklātība – par plāniem, projektiem, rezultātiem un vērtējumiem. Savukārt ir ļoti svarīgi, lai šī informācija izraisītu interesi, tostarp ziedojošās organizācijas darbinieku, tās partneru, klientu un plašākas sabiedrības vidū.

Vēlos nosaukt divas no pašreizējām labdarības tendencēm, kas ar laiku varētu ienākt mūsu praksē. Pirmā ir uzņēmuma darbinieku ziedojumu līdzfinansējums, tādējādi palielinot to apjomu. Otrā ir korporatīvais brīvprātīgais darbs, kopīgi brīvprātīgi izbraukumi, kas palīdz paaugstināt darbinieku iesaisti un lojalitāti.

Nobeigumā vēlreiz uzsvēršu: jaunu labdarības programmu izstrāde un uzsākšana joprojām ir viens no uzņēmumu augsta ilgtspējas līmeņa rādītājiem, un vislabākos rezultātus var sasniegt, uzņēmumam un sabiedrībai, administrācijai un personālam savstarpēji sadarbojoties.